Karaļa Staha baismā karadraudze.

stahsSen atpakaļ lasīju baltkrievu rakstnieka Vladimira Karatkēviča baisīgo un interesanto grāmatu par karaļa Staha baismo karadraudzi. Grāmata izdota pasen, 1985. gadā un tagad parastā grāmatnīcā jūs to ar uguni nesameklēsiet.

Es savu nopirku jaukajā Jāņa Rozes antikvariātā uz Blaumaņa ielas (nav, nav vairs šī jaukā veikaliņa!!).

Par pašu grāmatu. Galvenais varonis Andrejs Belareckis ir etnogrāfs, folklorists laikā, kad sievietes vēl valkāja greznus tērpus un nebija elektrības. Andrejs meklē un pieraksta senas tautas teiksmas, leģendas un tamlīdzīgu folkloru, cenšoties saglabāt tautas mantojumu.

Senu leģendu meklējumos vīrietis ieklīst tālumtālā Baltkrievijas nomalē, kur tiek laipni uzņemts Dūksta Egļu muižā pie Janousku dzimtas pēdējās atvases, Nadzejas Ramanaunas Janouskas. Nadzejas mantotā pils ir vecum veca, skaista, bet arī baismīgi nolaista, tumša un drūma vieta sena, vientulīga, milzīga parka vidū. Ap pils parku plešas milzīgi purvāji un rudens tumsa.

Atmosfēra rādīta diezgan pabaisa un protams, ka lasītājs gaida spokus, rēgus un kādus tik vēl ne mošķus. Pats Andrejs spokus negaida, jo viņiem netic. Laika gaitā izrādās, ka šī vieta ir nolādēta, Janousku senčiem veicot drausmīgu nodevību. Nabaga Nadzeja, kura ir nomākta un trausla meitene, tomēr ir drosmīga un gudra būtne, un Andrejs Belareckis nespēj atstāt meiteni rēgu un ļaundaru varā. Folklorists nolemj izdibināt, kas par dīvainībām risinās šajā apvidū.

Autora valoda ir ļoti laba, tāda drusku vecmodīga, bet tas lieliski piestāv un palīdz radīt atmosfēru, no kuras man “asinis stinga dzīslās” (citēju grāmatu). Arī tulka darbs, manuprāt, ir ļoti, ļoti labs. Lasīt bija interesanti, ļoti dzīvoju līdzi varoņiem, bija daudz pārsteigumu.

Vienīgais, ko, tagad pārlasot, pamanīju, tur ir šķiru cīņas un revolūcijas momenti, bet to laidu gar ausīm.

1979. gadā pēc grāmatas motīviem tika uzņemta filma – blāvs, miegains murgs, kuru neiesaku skatīties. Ek, ja tagad Bebkmambetovs ņemtos filmēt Karadraudzi!!Tā tik būtu filmiņa!

 

Advertisements

Kā mēdz piepildīties vēlmes.

Saka jau, saka, esiet piesardzīgi ar to, ko vēlaties, jo vēlēšanās mēdz piepildīties!

Vislaik jutos tik nogājusies, tik nogājusies, tik nogurusi. Gribas ATPŪTU!!! Sāku sapņaini atcerēties saldās bērnības dienas, kad temperatūra un klepus nozīmēja ilgu gulēšanu gultā, kad mamma pienes klāt zupiņu un tējiņu. Bet pats, kad jūties jau bišķi labāk, šķirsti grāmatas un izvēlies, ko lai tev garšīgu pienes klāt. Biežāk un biežāk pati sev teicu, kaut saslimtu, lai atkratītos no neizbēgamajiem pienākumiem un ikdienas. Beigās jau skaļi vīram izspļāvu – es gribu saslimt, lai tiktu no visa vaļā!!

Tadā!! Ko gribēji, to dabūji. Pēc kādas nedēļas stūrējam slimnīcas virzienā. Diemžēl pieaugušam un ar mazu bērnu slimot vairs nav nekāda cukura vate. Kaut esi saliecies čokurā no sāpēm, tev ir jārūpējas par mazo un nedrīkst viņai izrādīt, ka mammai slikti, lai viņa nenobītos. Tad nu man dikti gribējās paņemt savus vārdus atpakaļ.

Ceļš uz slimnīcu. Resns vecis bravūrīgi izčamda vēderu – nobrēcas – ginekoloģija!

Transportē uz turieni. Īsti diagnoze nav atrasta, bet pudele pie vēnas, sāpes lēni pāriet un kopā ar tām arī bailes.

Beigās labuma izrādījās vairāk, kā ļaunuma. Kamēr mamma bija prom, tikām tētis un meitiņa dabūja laiku, lai satuvinātos, tagad tētis ir daudz mīļāks, nekā pirms tam. Pati es paspēju sailgoties pēc mazās un saprast, ka mums tomēr ir ļoti foršs tētis.

Beigās izdarām divus secinājumus 1)  Jēkabpils slimnīcas ginekoloģijas nodaļā pārsvarā ir ļoti, ļoti jauks personāls un 2) tiešām – esiet piesardzīgi ar to, ko domājat un vēlaties! 😉

 

Visiem veselību, optimismu un labu sadzīvošanu!

“Rīta Zvaigzne”. Un ķeskas šķīst.

rita-zvaigzneJēj! Izlasīju triloģijas par Derovu, sarkano dumpinieku, trešo daļu. Brīdinu, ka tālākajā tekstā spoileru būs papilnam.

Tātad, atceramies, ka iepriekšējā daļā Derovs nokļuva no savas uzvaras pa taisno lielos sū… Ar eksprespastu viņam tika piegādāta kaste ar paša Areja galvu, draugi kā kurais, daži pagalam, daži nodevuši un iešāvuši mugurā. Pašu ved pie valdnieces Lunas, lai veiktu vivisekciju. Tomēr vivisekcija nenotiek. Pēc ilgstoša posma, ko Derovs pavada tumšā caurumā, viņš pamostas pliks, smirdīgs un izkāmējis uz galda Šakāļa viesībās.

Trešā daļa var sākties. Var nogalināt revolūcijas vadoņus, bet ne revolūciju! Pēc laiciņa Derovs ir uzčinīts kā jauns un pārgalvīgās cīņās parāda Zeltiem, kur vēži ziemo. Par grandiozajiem kauju aprakstiem man vecā vaina, miegu ciet (toties “Vilnā” varēju ar interesi lasīt, kā varoņi dienām ilgi kāpj pa kāpnēm uz leju un augšu :)). Bet bija liels prieks konstatēt, ka autors tomēr spēj  aizraut un ieinteresēt. Ļoti interesanti bija lasīt par Obsidiānu zemi un brīnīties, ka Zeltiem pietika pacietības tā krāmēties – teraformēt ainavu, grebt visādus mošķus, lai maldinātu jauno civilizāciju. Vai tiešām pie tādām zināšanām nevarēja vienkārši ielikt smadzenēs čipiņu? (Šis jautājums mani mocīja pie visām trim daļām).

Par pašu autoru rodas sajūta, ka džigits savos sižetos kā aptieķnieks svēris un pilinājis varoņu raksturus un sižetus. Ne tā – no sirds, bet gan, kas vēl vajadzīgs, lai cilvēki pavilktos. Pavilkos jau ar! Bet varoņi tādi…tādi…kā teikt, izdomāti. Parasti ļoti pārdzīvoju par varoņu nāvi. Un Ragnārs ar Sevro bija iemīļotākie varoņi, šoreiz tik pasmīnēju, jo zināju, ka autors viņus nomušīs.  Būtu varējis novākt koč Mustangu, es neteiktu ne pieci. Vēl gaidīju, kad novāks Telemanu klanu, bet viņus tikai drusku apdauzīja 🙂

Par beigu sižetu autoram cepuri nost! Visam ticēju, pēc tam sajūsminājos.

Bez jautājumiem par čipiņiem es tik domāju par vienu lietu – tāda vara cilvēkiem, nāves tuksnešus pārvērš auglīgās zemēs, veido un dod dzīvību daždažādiem briesmogiem un nāriņām, bet sievietēm joprojām jādzemdē pa vecam, stundām ilgi mokoties? Kam tāds progress ir vajadzīgs? Jā, bet varbūt tā tikai tāda Zeltu tradīcija, viņi jau mīlēja savējos paretināt, lai būtu dabīgāk.

Visādā ziņā triloģija ļoti interesanta un prasmīgi uzrakstīta, silti varu ieteikt izklaides nolūkos. Ļoti gaidu filmu un ceru, ka tā nebūs tāda izkastrēta kā “Jupiter Ascending”. Vakar pirms miega ilgi domāju,  kurus aktierus varētu likt galvenajās lomās. Kaut kā grūti sanāk, līdz šim tā dzīvi iztēlojos Oktāvijas au Lunas lomā Keitu Vinsletu. Bet tādu perversi pievilcīgu mūdzi kā Šakāli nevaru i iedomāties, kur nu vēl pārējos.

P.S. Atsevišķs paldies blogerim Andrim, kurš ar saviem “Izklausies redzēts” apskatiem un “Pusķēniņa” recenziju izvilka mani no antilasīšanas komas 🙂

 

Akūts un ass ķermeniski piemeklēts lasīšanas VETO.

Jau pāris mēnešus ar mani notiek nepieredzēta parādība. Vai nu caurvējā esmu stāvējis (ha ha) vai arī Melnais caurums ir iesūcis…Nevaru un nevaru lasīt. Lai kādu grāmatu paņemtu un atšķirtu, atver vienu lappusi, otru, pašķir bišķi tālāk un vienkārši NEVARI lasīt tālāk. Ņēmu detektīvus, ņēmu drāmas, skumjas ziepju operas, romantiskas ziepju operas, pēdējā cerībā pat seksa grāmatiņas (visādus After utt) un nekā…nekā. Kā cilvēkam, kas visu mūžu uz grāmatām dzīvojis, sapratīsiet, ka tas ir pašausmīgs konstatējums.

Pēc tam atklājās, ka es nespēju vairs palasīt arī visus dienišķos blogus, kurus diendienā skatījos. Attaisi wordpress rīderi…pārlaid acis jaunajiem rakstiem….un ar steigu ver ciet, jo tev ir slikti.

Jē! Paliku stāvam tuksnesī kā cilvēks, kurš spēj lasīt tikai šo to vecu un zināmu plus vēl (ak, mūžīgs skaistums un daile!) trulos komentārus delfos un kasjauns.

Jebšu, sēžot pie galda vai citās intīmākās vietās, man vajag rokās grāmatu. Un ņēmu savas 30reizpārlasītās, vecās Anšlava Eglīša “Omartija kundzi”, “Nav tak dzimtene” un tik lasīju atkal pa3 reiz pēc kārtas.

Vai kādreiz atjaunosies mana iepriekšējā dzīve? Cik ilgi turpināsies šis mans sindroms?

Daļējs uzlabojums ir! Atnesu mājās jaunāko grāmatiņu par Eberhoferu Franci un to var, jā, var. Līdz pusei pat sagrauzu.

 

 

 

 

Svētki manā ielā!

Ļaudis! Es beidzot esmu sagaidījusi! “Amerikāņu dievi” būs safilmēti kā seriāls! Jau var palūrēt treilerīti. Ļoti daudzsološu. Ēnas lomā skaistulis no “The 100” (tēloja Linkolnu).

Laiks gan nav pateikts precīzi, 2017. un ar to pietiks. Gaidīšu, gaidīšu un gaidīšu. Ļoti mīlu Nīlu Geimenu.

Kopsavilkums aiz vasaras

Gauži īsā, mainīgā vasara pagājuse. Kur tā iedzirkstījās? Vai iemiesoju dzīvē savus izsapņotos momentus? Vai attīstījos kā cilvēks? Vai jutos laimīga vismaz dažas no šīs vasaras dienām?

Atceros laimīgāko šīs vasaras dienu un, būtībā, vienu no laimīgākajām savā dzīvē. Laikam bija maijs. Mēs ar Pečuku vienas mājās. Valda saule, siltums, maigs vējš un smaržas. Visapkārt tik zaļš, ziedošs un skaists, ka vai sāp no visa lieliskuma. Mēs ar mazo čubināmies pie puķu dobes, es ravēju un lieku nezāles kastē, mazā atkal rūpīgi strādā, pa vienai lasot ārā no tās. Skatījos uz savu lielisko, skaisto meitiņu un visa mana būtība bija pilna laimes, mīlestības un gaišuma. Būt par mammu reizēm ir lielākā laime un skaistums dzīvē.

Protams, nākamā diena līdzsvaram bija viena no draņķīgākajām. Riebīga un zemiska konfliktsituācija ar  mīļajiem kaimiņiem, par ko sīkāk i stāstīt negribas, bet…kaut kā tās kopā sagadījās.

Bet vispār…vasaras mirkļi. Lepnums par sadīgušajiem dārzenīšiem manā dārziņā, pirmā zemene (Dievs debesīs, cik tā bij laba!), maniakāls gājiens pirmajās baravikās (o, jā!)…un tagad jau karsta tēja + puņķi. Rudens klāt.20160819_134941

Ceturtdiena. Atvilgstu

Izrādās, rakstnieks manī vēl ir dzīvs un šis blogs nav izlaidis garu. Kā saulē izkaltusi ķirzaka, kas tomēr tikusi pie ūdens un pakāpeniski atgriežas dzīvē, arī es pa bišķim esmu izkārpījusēs no liela, melna melnā cauruma. Sveiki onlainā!! 😀

Nekas traks pa vasaru nav noticies, vienīgi izgāzos ar savu dāržini :D. Pavasarī tik rāvu vaļā sēt jukumjukumis dārzeņus ar puķēm un ravējot žēloju katru kliņģerītes vai dilles stiebriņu, kas bija brīvi sasējies. Rezultātā džungļos un lietū sapuja mani nabaga sīpoliņi. Un es vēl tā lepojos ar to, ka man aug šalotes sīpoli! Nespēju turēt izravētu pat savu kabatlakatiņa izmēru dārziņu, tāpēc stingri apņemos  uzsākt permanento dārzkopību. Tur nevajagot ne ravēt, ne laistīt. Tik sākumā jāpieliek pūles, veidojot dobītes. Toties nevajag ne art, ne rakt, ne frēzēt!!

Būtībā varu jums pateikt sen zināmo patiesību, ka nevar sieviete būt tikai mamma, jātur sevī dzīvs arī radošs cilvēks un sieviete, savādāk būs kirdik! Bet reizēm tas ir ahūni grūti. Un vienkāršāk šķiet sevi aprakt…jeb ļaut izkalst kā ķirzakai saulē 😀

Justies dzīvai ir brīnišķīgi!

Visas mammas, turās!

03.07.16.

Skatos feisbukā citu cilvēku dzīves un redzu, ka visi dodas atpūsties uz Franciju, Dubaiju, tepat uz Ventspili vai uz Kualalumpuru ķert Zivis. Man lielākais piedzīvojums jau kuro laiku ir apmeklēt Jēkabpils rimčiku vai baudīt vietējo eksotiku uz Variešu veikalu (tur ir pat bāriņs!!!). Jūtos tik sapelējusi un izsmelta, ka negribējās i publicēt savas dienišķās pārdomas.

Jāsaka –  Dieviņ mīļo, glāb no skaudības!! Jo redzu citas jaunās mammas publicējam tajā pašā feisbukā apgarotas, skaistas fotogrāfijas, iečekojamies izklaides vietās un restorānos, un degu savas niecības apziņā. Mums ar Pečuku dienišķā izklaide ir doties uz dārzu, abām ravēt, tēlot mazus ekskavatoriņus utt. Kaut kurā brīdī tev kaut kā ir par daudz. Vai par maz.

 

Krēms “Putna piens”

Pa vidu dārzkopības un bērnu audzināšanas priekiem pamanījos tomēr izmēģināt vienu jaunu un ļoti kārdinošu recepti. Rezultāts – fantastisks!

Recepte ņemta no Jūlijas Visockas recepšu lapas. Tur ir torte, bet man nebija dukas vēl ķēpāties ap biskvītu, pagatavoju to, ko gribējās. Fantastisko krēmu.

Recepte (es no visa ņemu apmēram pusi, jo gatavojām pusporciju)

Sastāvdaļas: 1 bundža  vārītais iebiezinātais piens ar cukuru, 100 g mīksta sviesta,200 g skābais krējums, 20 grami želatīna un 5 olu baltumi.

Recepte ļoti vienkārša. Mums sanāca gatavot komandā – gandrīz visu darīja vīrs, es sēdēju uz grīdas ar mazo un komandēju parādi, jo mazajai bija ieslēdzies mamminators.

Tātad, kā gatavojas. Traukā samaisa vārīto pilnpienu ar mīkstu sviestu. Es sākumā mīcīju ar dakšiņu, pēc tam ar miksera rauga mīklai domātajiem āķīšiem. Kad šī masa kompakti savienota un gluda, pievieno skābo krējumu, atkal sakuļ.

Želatīnam uzlej aukstu ūdeni un kārtīgi uzbriedina. Karstumā izkausē. Vīrs lika to pašu bļodiņu uz elektriskā riņķa un nelielā karstumā sildīja, līdz izkusa. Izkusušajam želatīnam pievieno karoti gatavā krēma un samaisa.

Atsevišķā bļodā saputo olu baltumus.

Želatīnu iekuļ krēmā (nu jācenšas jau vienmērīgi izmaisīt), kā pēdējos iecilā olu baltumus. Iecilāt nozīmē apmēram uzmanīgi iemaisīt, lai nepazūd čaganums 🙂

Uz nakti liek ledusskapī. Izņem no vēsuma stundu pirms pasniegšanas, jo krēms istabas temperatūrā paliek čagans un gaisīgs. Milzum ņammīgs! 🙂

Bildes gan nava, jo viss tapa noēsts, pirms kāds iedomājās izdarīt “čik čik” 😀

Ēģiptes dievi. Filma

egipt.Beidzot, beidzot noskatījos ļoti gaidīto filmu “Gods of Egypt“!!  Pēdējā laikā gadās, ka iespaidīgs treileris slēpj sevī garlaicīgu sū…, tāpēc filmu skatījos ar bažām. Bailes neattaisnojās, jo filma bija ļoti laba! Sižets bija gana sapiņķēts un drusciņ grūti paredzams, jebšu – notika negaidītas lietas, daudz brīnišķīgu skatu plus vēl Džeimijs Lanisters goda vietā Hora lomā.

Kas tur īsti notiek? Tie, kas dievina “Dejotāju tumsā” vai “Spoku suni” utt, var mierīgi neskatīties, bet, ja skatās, mani lai nevaino 😀

Tātad, filma ir par ļoti senu Ēģiptes vēsturi. Dievi valda pār šo seno, skaisto un cildeno zemi, kuras dzīvības avots ir Nīla. Visu dzīvo un pasaules kārtību sargā visuvarenais Ra, bet zemi valda Ozīriss, kurš vēlas nodot savu varu dēla Hora rokās. Protams, nekas neiet tā, kā plānots. Tuksneša dievam Setam tuksnesis ir reāli noriebies un viņš ar brutālu varas pielietojumu novāc savu brāli, pakļauj pārējos dievus un cilvēkus, pakļaujot sev Ēģipti un sapņojot pievākt visu pasauli, Mirušo valstību ieskaitot. Hors tiek cauri ar to, ka zaudē savas acis un līdz ar tām lielāko daļu sava spēka. Protams, viņam būs jācīnās, lai atgūtu savu spēku, kļūtu valdnieka goda  cienīgs un, protams, lai mums būtu izklaide :).

Protams, protams, filmā ir daži kaitinoši momenti, bet tā ir brīnišķi skaista, dieviem ir fantastiski kostīmi, pārvēršanās spējas un asiņu vietā tek zelts. Ļoti daudz iespaidīgu un skaistu skatu, par ko es filmai daudz daudz ko esmu gatava piedot. (Jaunākajam “Pīteram Penam” gan NĒĒĒ!!).

Hors ir simpātisks, galvenie varoņi – cilvēki – arī ciešami. Parāda ievadu pēcnāves dzīvē. Tur, kur bija jāliek uz svariem sirds, lai to svērtu salīdzinājumā ar spalviņu, visu vadīja tādas sapujušas mūmijas ar kroņiem galvā. Tad nu gan viņiem garlaicīga dzīve! Būtībā, būt par visuvareno Ra arī neizskatījās super jautri. Sets viņa dzīvē ienesa vismaz drusku action. 😀

Labi, es te drusku paspoiloju, bet jums iesaku paskatīties filmu! Jo lielāks un kvalitatīvāks ekrāns, jo labāk. Šī filma ir jāizbauda!