Priedes. Sadzīviska ainiņa.

Tas notika sensirmos laikos, kad ar Vīru mitām zem Ģimenes Galvas jumta. Ģimenes Galva nesen bija ievedis mājās jaunu laulāto draudzeni, kura aizrāvās ar vēdisku utml. dzīvesveidu. Kādu vakaru viņa bija nolēmusi attīrīt gaisu mājās ar priežu ēterisko eļļiņu, karsējot to tādā īpašā trauciņā.

Iegāju virtuvē ar mērķi ko apēst. Visi mani gremojamie un elpošanas orgāni momentāni pārklājās ar Priedēm. “Priežu eļļa, ja?” es pajautāju Galvenajam Patriarham. “Jums nepatīk priedes?” atskanēja dusmīgs jautājums un naidīgs skatiens mani pienagloja pie sienas. “Es jau tikai pajautāju…” atpīkstēju par atbildi. Apsēdos pie galda un klusējot ēdu Priedes.

 

Advertisements

Kebabs, kura dēļ ir vērts doties uz Līvāniem.

 

Tā kā man tagad dzīvē posms ar ļoti plašu emocionālo spektru – mazā sāka apmeklēt bērnudārzu, tad dzīvē ir daži depresīvi momenti (mammas sapratīs!). Šodien sapucēju mazo uz dārziņu, činkstēja no rīta un pat tas, ka dārziņā viņa ar prieku aizskrēja spēlēties,  nespēja atgriezt man emocionālo līdzsvaru. Visa māja bija tukša un auksta, tāds pats tukšums un aukstums valdīja dvēselē. Nespēju saņemties kaut ko jēdzīgu darīt, ļāvos plūsmai un izspūrušu galvu ielīdu zem segas – depresīvi gulēt un drūmi blenzt pa logu. Ik pa laikam katram iesaku ļauties šādām izpriecām. 😀

Tad galvā sāka griezties zobratiņi – vīrs darīšanās brauks uz Līvāniem. Kāpēc es nevaru līdzi? Izsvempos no migūža un aiztransportēju savas miesas uz dušu. Tīklā atradu divas interesantas vietas, kur Līvānos paēst – Ekspress pica (malkas krāsnī cepta itāļu pica) vai (ak, debesu laimība!) Kebabu Kafejnīca. Izvēle krita uz kebabiem, jo dikti sen nav ēsti.

Atradām vajadzīgo vietu. Ieejot gan bija drusku dīvaini, jo kafejnīca bija tukša no ļaudīm, ļoti auksta un uz kebabu iesmiem neredzēju ne kriksīti gaļas. Vīrs drosmīgi turēja fronti un uzsāka sarunu ar meiteni aiz letes. Meitene izrādījās ļoti, ļoti laipna un jauka, kā arī ēdienkarte diezgan bagātīga. Pasūtījām kebabu uz šķīvja un vienu komplektu.

Dieniņās, ku labs!! Porcija tik bagātīga! Svaigi frī kartupelīši, bagātīga,sulīga gaļa, svaigi salātiņi un pa virsu laba jogurta mērcīte. Vīra kebabs maizē bija tik pat labs. Ēst bija liela bauda.Esmu kebabu fans, un skumji jāatzīst, ka Jēkabpilī nav vietu, kur baudīt labu kebabu.

Par abiem samaksājām astoņus eiro, pateicām lielu paldies personālam un, pieēdušies kā pitoni, aizgāzelējāmies uz mašīnu.

Uz Līvāniem ir vērts braukt kaut vai tādēļ vien, lai, ekstāzē ņurdot, iecirstu zobus sulīgā, gardā kebabā. Par kultūrpasākumiem nezinu, itāļu picu atlikām uz citu reizi.

Kafejnīcā ir arī bērnu stūrītis. Adrese Dzelzceļa iela 1, mājaslapas viņiem nav, toties ir lapa feisbukā.

 

Kā mēdz piepildīties vēlmes.

Saka jau, saka, esiet piesardzīgi ar to, ko vēlaties, jo vēlēšanās mēdz piepildīties!

Vislaik jutos tik nogājusies, tik nogājusies, tik nogurusi. Gribas ATPŪTU!!! Sāku sapņaini atcerēties saldās bērnības dienas, kad temperatūra un klepus nozīmēja ilgu gulēšanu gultā, kad mamma pienes klāt zupiņu un tējiņu. Bet pats, kad jūties jau bišķi labāk, šķirsti grāmatas un izvēlies, ko lai tev garšīgu pienes klāt. Biežāk un biežāk pati sev teicu, kaut saslimtu, lai atkratītos no neizbēgamajiem pienākumiem un ikdienas. Beigās jau skaļi vīram izspļāvu – es gribu saslimt, lai tiktu no visa vaļā!!

Tadā!! Ko gribēji, to dabūji. Pēc kādas nedēļas stūrējam slimnīcas virzienā. Diemžēl pieaugušam un ar mazu bērnu slimot vairs nav nekāda cukura vate. Kaut esi saliecies čokurā no sāpēm, tev ir jārūpējas par mazo un nedrīkst viņai izrādīt, ka mammai slikti, lai viņa nenobītos. Tad nu man dikti gribējās paņemt savus vārdus atpakaļ.

Ceļš uz slimnīcu. Resns vecis bravūrīgi izčamda vēderu – nobrēcas – ginekoloģija!

Transportē uz turieni. Īsti diagnoze nav atrasta, bet pudele pie vēnas, sāpes lēni pāriet un kopā ar tām arī bailes.

Beigās labuma izrādījās vairāk, kā ļaunuma. Kamēr mamma bija prom, tikām tētis un meitiņa dabūja laiku, lai satuvinātos, tagad tētis ir daudz mīļāks, nekā pirms tam. Pati es paspēju sailgoties pēc mazās un saprast, ka mums tomēr ir ļoti foršs tētis.

Beigās izdarām divus secinājumus 1)  Jēkabpils slimnīcas ginekoloģijas nodaļā pārsvarā ir ļoti, ļoti jauks personāls un 2) tiešām – esiet piesardzīgi ar to, ko domājat un vēlaties! 😉

 

Visiem veselību, optimismu un labu sadzīvošanu!

Kopsavilkums aiz vasaras

Gauži īsā, mainīgā vasara pagājuse. Kur tā iedzirkstījās? Vai iemiesoju dzīvē savus izsapņotos momentus? Vai attīstījos kā cilvēks? Vai jutos laimīga vismaz dažas no šīs vasaras dienām?

Atceros laimīgāko šīs vasaras dienu un, būtībā, vienu no laimīgākajām savā dzīvē. Laikam bija maijs. Mēs ar Pečuku vienas mājās. Valda saule, siltums, maigs vējš un smaržas. Visapkārt tik zaļš, ziedošs un skaists, ka vai sāp no visa lieliskuma. Mēs ar mazo čubināmies pie puķu dobes, es ravēju un lieku nezāles kastē, mazā atkal rūpīgi strādā, pa vienai lasot ārā no tās. Skatījos uz savu lielisko, skaisto meitiņu un visa mana būtība bija pilna laimes, mīlestības un gaišuma. Būt par mammu reizēm ir lielākā laime un skaistums dzīvē.

Protams, nākamā diena līdzsvaram bija viena no draņķīgākajām. Riebīga un zemiska konfliktsituācija ar  mīļajiem kaimiņiem, par ko sīkāk i stāstīt negribas, bet…kaut kā tās kopā sagadījās.

Bet vispār…vasaras mirkļi. Lepnums par sadīgušajiem dārzenīšiem manā dārziņā, pirmā zemene (Dievs debesīs, cik tā bij laba!), maniakāls gājiens pirmajās baravikās (o, jā!)…un tagad jau karsta tēja + puņķi. Rudens klāt.20160819_134941

Ceturtdiena. Atvilgstu

Izrādās, rakstnieks manī vēl ir dzīvs un šis blogs nav izlaidis garu. Kā saulē izkaltusi ķirzaka, kas tomēr tikusi pie ūdens un pakāpeniski atgriežas dzīvē, arī es pa bišķim esmu izkārpījusēs no liela, melna melnā cauruma. Sveiki onlainā!! 😀

Nekas traks pa vasaru nav noticies, vienīgi izgāzos ar savu dāržini :D. Pavasarī tik rāvu vaļā sēt jukumjukumis dārzeņus ar puķēm un ravējot žēloju katru kliņģerītes vai dilles stiebriņu, kas bija brīvi sasējies. Rezultātā džungļos un lietū sapuja mani nabaga sīpoliņi. Un es vēl tā lepojos ar to, ka man aug šalotes sīpoli! Nespēju turēt izravētu pat savu kabatlakatiņa izmēru dārziņu, tāpēc stingri apņemos  uzsākt permanento dārzkopību. Tur nevajagot ne ravēt, ne laistīt. Tik sākumā jāpieliek pūles, veidojot dobītes. Toties nevajag ne art, ne rakt, ne frēzēt!!

Būtībā varu jums pateikt sen zināmo patiesību, ka nevar sieviete būt tikai mamma, jātur sevī dzīvs arī radošs cilvēks un sieviete, savādāk būs kirdik! Bet reizēm tas ir ahūni grūti. Un vienkāršāk šķiet sevi aprakt…jeb ļaut izkalst kā ķirzakai saulē 😀

Justies dzīvai ir brīnišķīgi!

Visas mammas, turās!

Mēģinājumi izdaiļot māju I. Mandalas

Ilgu laiku mandalas mani pilnīgi nesaistīja – tik vien darba, kā tirgojot mandalu krāsojamās grāmatas. Šķita, ka tas ir bezjēdzīgs laika kavēklis. Nu, mūžu dzīvo, mūžu mācies. 🙂

IMG-20160212-WA0009Ciemojoties pie māsas, žurnālā ieraudzīju safotografētas mandalas, gan mūku ar krāsainām smiltiņām sabērtas, gan dažādi uzzīmētas. Izskatījās ļoti, ļoti skaisti.  Sēkliņa, tā teikt, bija iesēta. :)Turpmāk manās ikdienišķajās gaitās nebija miera. Domām otrajā plānā griezās plate ar tekstu…cik tās mandalas bija skaistas…cik man mājās tukšas sienas…es arī kaut ko tādu gribu!!

Domāts, darīts. Ķēros pie plāna realizācijas – tika iegādāts lielākais papīrs, kādu Jēkabpilī varēju nopirkt, šablons ar daudz dažādiem aplīšiem un krāsu zīmuļi. Diezgan muļķīgi sanāca, kad skatījos uz LIELO, TUKŠO lapu un sapratu, cik milzīgs darbs jāpaveic, kamēr es to mandalu uzzīmēšu, bet duka ir tikai krāsot…strupceļš 🙂

Nākamais solis jau daudz prātīgāks – sameklēju internetā gatavas mandalas, lai izdrukātu un krāsotu. Atkal aplauziens…ja tu gribi to mandalu riktīgi lielu, tai jābūt darinātai vektora grafikā, savādāk zīmējums, daudzkārtīgi palielinot, kļūst graudains un zaudē kvalitāti. Ar vīra tehnisko atbalstu vajadzīgā veida zīmējumi tika atrasti un saglabāti flešā. Savas mandalas atradu šajā lapā.

IMG-20160213-WA0002Tik liela izmēra izdruku Jpilī iespējams veikt tikai vienā kantorī, kur ļoti labā kvalitātē man par 3,50 eur gabalā tika izdrukāti 2 mandalu zīmējumi.

Ļoti ieteicams papīru uz kaut kā nofiksēt, savādāk tas ļoti savazāsies. Manu piestiprināja uz reģipša gabala, i ta jau ir bišķi paburzījies.

Mandalu krāsošanai pakāpeniski tika sapirkti Milan krāsainie zīmuļi (papīrs ir tik gluds, ka zīmuļi slikti klājas, krāsa sanāk pablāva), Giotto eļlas krītiņi (uz papīra klājas ļoti labi, bet sīkākus laukumiņus grūti izkrāsot), Milan flomāsteri, Milan plakātu guaša (to tirgo atsevišķi pa toņiem), Amsterdam akrila bronzas krāsa,  joprojām šķiet, ka kaut ko nāksies piepirkt klāt.

IMG-20160214-WA0008No fiziskās puses – mandalas krāsošana ir ilgs process, īpaši, ja to vari darīt tikai tad, kad bēbuks čuc un esi atkāvies no sirdsapziņas pārmetumiem par nemazgātu grīdu vai negludinātu vīra kreklu :D. Visu, ko gribi izdarīt, tikpat nepaspēsi, tāpēc jāizvēlas starp gribu un vajag. 😀

20160222_152427No garīgās – tas ir liels, radošs, krāsains prieks! Ar katru izkrāsoto josliņu zīmējums pilnīgi mainās, vari izvēlēties, kādus toņus, krāsas un faktūras vien gribi! Es, piemēram, sagribēju sīkos punktiņos gar malu tādu metāliski reljefaini spīdīgu – paņēmu bronzas akrilu un sapļeckāju mazus punktiņus, iegūstot (es tā ceru 🙂 ), austrumniecisku noskaņu. Var arī paņemt vienkārši zelta krāsas marķieri.

Bildēs var apskatīt, kā mainās zīmējums ar katru aizkrāsoto josliņu.

Ir brīnišķīgi atklāt sev visu ko jaunu. Novēlu arī jums jaunas, radošas un skaistas atklāsmes!

Jauna gludekļa meklējumu ekspotīcija

gludt)Viss stāsts sākās tad, kad ilgi nokalpojušais gludeklis pirms 2 gadiem aizgāja uz labākiem medību laukiem. Veselus divus gadus tajās retajās reizēs, kad pavisam nevar iztikt bez gludinātām drānām, saviebušies mīcījām drēbes gabalu ar mazu ceļojuma gludeklīti (vīra sauktu par kroplīti). Galu galā man apnika gaidīt, kad tad mēs pirksim ultra labu un dārgu. Ja jau tūkstoši citu cilvēku var pletēt savas drānas ar lēto galu, vai nu es nevarēšu!?Vakar pa tumsu, miglu un ledu devāmies uz veikalu Depo gludekļa uc. meklējumos. Jo, kamēr naudiņa turas makā, tā jātērē apzināti un vajadzīgām lietām, savādāk pati aizies savos mistiskos ceļos un varēsi tikai apmulsis kasīt pakausi – nez, kur tā paliek…

Pieripojām pie plauktiem, kur attiecīgā tehnika stāv un sākāmies pētīt – kurš tehniskos parametrus, kurš smukumu. Netālu līkņājošais pārdevējs spindza ap mums kā muša, te pielidojot, te attālinoties un uzbāzīgi zumēja – ņemiet lēto filipsu, ņemiet lēto filipsu, nečamdieties ap to nabaga adleru. Tā kā man mājās jau ir ļoti labs tā paša bezvārda Adler blenderis, pārdevēju gaiņājām prom un iekrāvām ratos skaistu, gaiši zilu gudekli un, lai tam nebūtu garlaicīgi, piemetām klāt arī tādu pašu toņu gludināmo dēli. Tā nu iet, ja visu naudiņu iegulda mājā – pletē savas drēbītes uz gultas, grīdas vai galda – kur nu sniedz elektrības vads.

Mājupceļā iegriezāmies Rozes grāmatnīcā izķemmēt akcijas plauktu un trāpījāmies uz lielām atlaidēm Rimčikā, kur sapirkos kaut ko tik brīnišķīgu un eksotisku kā muskvado cukuru, dažādi rieksti un kumkvats. Kumkvats gan izrādījās tikai eksotisks :D…par brīnišķīgu to nenosaukt. Bet muskvado cukurs (ak, konditorejas izvirtības!!) domāts bezgala vilinošām bulciņam, kuras grasos cept rīt un kuru recepti noskatīju lieliskā blogā Lindas virtuve. Tad jau pierakstīšu, kā gāja.

Kurš ir kruts?

Laikam es!!!!!!!!!! 🙂