Man sanāca jogurts!!

IMG-20160226-WA0000Staigāju pa māju lepna kā gailis. Ir iemesls 🙂 Es pagatavoju jogurtu pati!

Tagad sīkāk. Jogurti skaitās ļoti veselīgi, ja vien ir tīrs jogurts bez koservantiem, krāsvielām un “ароматизатор идентичный натуральному”. Tāpēc līdz šim esmu pieturējusies pie “Bio Lakto” produktiem.

Vienīgā vaina “Bio Lakto” ir tāda, ka tas ir padārgs. Puslitrs maksā tik, cik dažs labs jogurts litrā. Tad nu man vienu vakaru iešāvās prātā spīdoša doma pamēģināt, kas notiks, ja pienam pielies klāt lakto. Tadāā! No rīta man bija trauciņš ar svaigi ieraudzētu jogurtu! 🙂 Godīgi atzīšos, prieks bija liels. Mēģināju lielākos mērogos, litrā piena iemaisot apmēram trešo daļu lakto trauka. Nākamā rītā piens smaržoja pēc jogurta, bet bija šķidrs un tāds kā skābs. Sapratu, ka esmu sabojājusi produktu un bēdīgi atstāju – rīt atdos suņiem. No rīta saku vīram, tur ir suņiem skābs piens. Viņš apskatās, pagaršo un saka, tas taču jogurts! 😀 Divu dienu laikā istabas temperatūrā sarūga jogurts.

Lai nebūtu jādzer pliks, sadomāju pielikt ķiršus. Atkausētas ogas padarīja jogurtu pārāk šķidru, tāpēc izdomāju risinājumu. Savārīju atkausētos ķiršus ar kukurūzas cieti un cukuru biezākā masā un pa bišķim abus savienoju kopā

Lepnums milzīgs un kas ietaupās! 🙂 Šovakar visa ģimene sadzersimies lielisku ķiršu jogurtu! :))

20160226_191145

P.S. Ir milzīga nozīme tam, kādu pienu lieto. (Vīrs izteicās, tas esot brīnums, ka no pirktā piena sanācis jogurts). Es lietoju pienu “Baltais” (skatīt bildē) un pie tā laikam arī pieturēšos. Ja kādam ir saldētavā savas ogas un pieniņš nācis no savas gotiņas, tad vispār izmaksas niecīgas 🙂 Ja kāds mēģinās, lai izdodas!

 

Advertisements

Kanēļa bulciņu tapšanas stāsts

20160128_201833

Diena vēl nav galā, mazuļuks čuč un varu piesēsties pie rakstāmā. Vakar pieminēju, ka grasos cept bulciņas un, tavu prieku, viens lasītājs jau taujā pēc apraksta. Te nu tas ir… Recepte ņemta no bloga Lindas virtuve.

 

Izejvielas nebūs nekādas dārgās, jo to nevajag daudz (ja negrib krist izvirtībās un valriekstus aizstāt ar pekanriekstiem). Medus būtu padārgs, bet to mans cienītais vīrs iegūst no mūsu pašu bitītēm.

Tātad sagatavojam:

mīklai nosveram 300 g miltu, 35 g cukura, 55 g sviesta, 100 g piens, 2 sakultas olas, šķipsna sāls, 5 g sausā rauga (man bija tikai dzīvais, kura gabaliņu uz aci iedrupināju pienā)

pildījumam vajadzēs 2-3 tējkarotes malta kanēļa, kādus 60 g valriekstu un 50 gramus tumšā muskvado cukura (man nopirkās gaišais, bija ok. Vispār muskvado cukurs ir tumšs, drusku lipīgs un skurbinoši smaržo)

glazūrai 120 grami medus, atkal valrieksti (es paņēmu daļu mandeļu, jo vīrs nefano par valriekstiem) un kausēts sviests 90 g. (Kādu brīdi pazibēja doma, ka glazūru var netaisīt, bet nē nē, to obligāti vajag!!)

Jau pašā sākumā atdūros pret problēmu, ka svari neizrādīja dzīvības pazīmes. Zināmai recepetei visu varētu uz aci, bet šādai, kas nav gatavota, drošāk ir visu svērt. Paklauvēju svariem pa vienu sānu, pa otru, izņēmu un ieliku atpakaļ baču  un šeku reku – tie ar pīkstienu ieslēdzās! 🙂 Operatīvi sasvēru visu, kas vajadzīgs.

Tālāk darām tā – palielā traukā miltiem pievieno cukuru, sāli un gabaliņos sagrieztu sviestu, ar rokām mīcot un drupinot, līdz sviests ir kā pazudis un miltos mazītiņas piciņas. (Ņemoties abām rokām pa šo masu, aptvēru, ka rokos pa cilvēces ienaidniekiem numur viens – baltie milti, sviests un cukurs. Uh, jā!) Raugu iemaisa pienā, līdz tas pilnībā izšķīdis. Pievieno miltiem pienu un sakultās olas. Mīca. Mīkla ir trekna un viegli samīcās. Kad tā kļuvusi par smuku, spīdīgu klumpuci, liek to bļodā un sasedz ar dvieli. Istabas temperatūrā stundas laikā tā man  skaisti uzrūga. (Rauga mīkla būtībā ir dzīva un, lai ar to varētu strādāt, ir jāatveras cepēja čakrai. Man tāda atvērās apmēram 20 gadu vecumā)

Pa to laiku darinām pildījumu. Ja ir blenderis, iemet tajā valriekstus, kanēli un muskvado cukuru..bžžž..bžžžž 🙂 un pildījums gatavs. Ja nav, jāpastrādā ar rokām, lai sīki sasmalcinātu riekstus. Tiem kopā ar kanēli un cukuru jāveido +/- viendabīga masa.

Uzrūgušo mīklu sadala divās daļās, samīca vēlreiz un katru daļu izrullē paplānu. Nosmērē ar kausēto sviestu (ņēmu no tiem 90 g, kas bija glazūrai) un vienmērīgi uzber kanēļa – riekstu maisījumu. Tad ņemam mīklu aiz vienas maliņas un uzmanīgi tinam kopā, veidojot ruleti.

Pa tam lāgam medu un sviestu (sildīju mikrenē, jo medus bija paciets) samaisa viendabīgā pašķidrā masā. Sakapā riekstus. Cepamajā plātī ieklāj cepamo papīru, nober sakapātos riekstus un tievā strūkliņā nolaista visu ar sviesta – medus maisījumu. Mīklas ruletes sagraiza pirksta biezuma gabalos un plakaniski liek uz sagatavotā papīra. Liek apm 2 cm attālumā vienu no otra. Atstāj uzrūgt uz 20-30 min. Pa to laiku ieslēdz cepeškrāsni uz 180 grādiem. Uzraudzējam, cepam…smarža iet ne vien pa visu māju, bet arī pa pagalmu. Receptē minēts, ka sanāks 12 bulciņas, man sanāca pilna plāts, divreiz vairāk. Nu bet mani pa vidam arī pakomandēja mazais priekšnieciņš, tā ka varbūt darbībās kaut ko sajaucu 😀

Bulciņas sanāca ļoti, ļoti labas, bet glazūra…par to būtu jāuzraksta serenāde!!

P.S. Mans valriekstu nīdējs vīrs piekrāva pilnu bļodu ar bulciņām un starodams nozuda no apvāršņa 🙂

Labākā pica Jēkabpilī

Kad pārcēlāmies no Rīgas uz Jēkabpili, draugi jautāja, vai nav žēl to visu atstāt. Bija gan, bija žēl šķirties no draugiem, no kinoteātra,  no vietām, kur baudīt labu fast food.

Kaut cik iekārtojušies savās jaunajās mājās, devāmies izlūkos vietējos ēstūžos. Bijām “Tomātā”- tas izrādījās “Čili picas” gara radinieks, jebšu dārgi, bet nekas īpašs, bijām “Itālī” – bet tādu es varu bez pūlēm izcept arī mājās, bijām “Ceļavējā” – nu, suņi priecājās. Atkāru bēdīgus vaigus – citu vietu, kur paniegtu picu, pilsētā vairs nezinājām.

Dzīvoju es bez pasaulē labākā ēdiena, līdz izlasīju reklāmu, ka vietējais un ļoti populārais bistro “Gaļas nams” tagad piedāvā arī picu. To gatavo atsevišķā virtuvē picas krāsnī un gatavo ĪSTS PICU MEISTARS, KURŠ STRĀDĀJIS ITĀLIJĀ. Nebija vairs divu domu – jāiet!!! Aizgājām ar. Pie krāsns strādāja pajauns, laipns čalis, kuru es uzlūkoju ar cerībām un bijību. :))) Pasūtījām picas Jazz un Jiovanni. Tās tika atnestas uz koka paliktņiem, klāt pasniedzot picu salātus. Pica bija plāna un bagātīgi noklāta ar tomātu mērci, sieru, šķiņķi un citām piedevām. Satraukums  sirdī…bungu rīboņa… pirmie griezieni ar nazi, iekožamies… debess augstā!! Ekstāze! Tik labu picu nebiju ēdusi pat nekur Rīgā! Baudīju to aizvērtām acīm, lai varētu pilnībā izjust karsto, maigi pikanto sieraini-tomātīgi-gaļīgo brīnumu. PIelocījām pilnus punčus, salātiem (piedodiet, salāti!) vietas nepalika.

Bieži apmeklējām jauno picēriju, foršais picu meistars pazuda un mainījās/apmācījās vairāki citi – attiecīgi novērojām, kā dramatiski mainās picu garša. Bet tagad viss ir lieliski, pie krāsnīm cīnās laba meistare, picas atkal ir lieliskas.

Viena uzvara ir – mūsu jaunajā māju pilsētā ir pica uz 10 ballēm, tagad kādam vēl jāuzceļ kinoteātris 😀