Kebabs, kura dēļ ir vērts doties uz Līvāniem.

 

Tā kā man tagad dzīvē posms ar ļoti plašu emocionālo spektru – mazā sāka apmeklēt bērnudārzu, tad dzīvē ir daži depresīvi momenti (mammas sapratīs!). Šodien sapucēju mazo uz dārziņu, činkstēja no rīta un pat tas, ka dārziņā viņa ar prieku aizskrēja spēlēties,  nespēja atgriezt man emocionālo līdzsvaru. Visa māja bija tukša un auksta, tāds pats tukšums un aukstums valdīja dvēselē. Nespēju saņemties kaut ko jēdzīgu darīt, ļāvos plūsmai un izspūrušu galvu ielīdu zem segas – depresīvi gulēt un drūmi blenzt pa logu. Ik pa laikam katram iesaku ļauties šādām izpriecām. 😀

Tad galvā sāka griezties zobratiņi – vīrs darīšanās brauks uz Līvāniem. Kāpēc es nevaru līdzi? Izsvempos no migūža un aiztransportēju savas miesas uz dušu. Tīklā atradu divas interesantas vietas, kur Līvānos paēst – Ekspress pica (malkas krāsnī cepta itāļu pica) vai (ak, debesu laimība!) Kebabu Kafejnīca. Izvēle krita uz kebabiem, jo dikti sen nav ēsti.

Atradām vajadzīgo vietu. Ieejot gan bija drusku dīvaini, jo kafejnīca bija tukša no ļaudīm, ļoti auksta un uz kebabu iesmiem neredzēju ne kriksīti gaļas. Vīrs drosmīgi turēja fronti un uzsāka sarunu ar meiteni aiz letes. Meitene izrādījās ļoti, ļoti laipna un jauka, kā arī ēdienkarte diezgan bagātīga. Pasūtījām kebabu uz šķīvja un vienu komplektu.

Dieniņās, ku labs!! Porcija tik bagātīga! Svaigi frī kartupelīši, bagātīga,sulīga gaļa, svaigi salātiņi un pa virsu laba jogurta mērcīte. Vīra kebabs maizē bija tik pat labs. Ēst bija liela bauda.Esmu kebabu fans, un skumji jāatzīst, ka Jēkabpilī nav vietu, kur baudīt labu kebabu.

Par abiem samaksājām astoņus eiro, pateicām lielu paldies personālam un, pieēdušies kā pitoni, aizgāzelējāmies uz mašīnu.

Uz Līvāniem ir vērts braukt kaut vai tādēļ vien, lai, ekstāzē ņurdot, iecirstu zobus sulīgā, gardā kebabā. Par kultūrpasākumiem nezinu, itāļu picu atlikām uz citu reizi.

Kafejnīcā ir arī bērnu stūrītis. Adrese Dzelzceļa iela 1, mājaslapas viņiem nav, toties ir lapa feisbukā.

 

Advertisements

Krēms “Putna piens”

Pa vidu dārzkopības un bērnu audzināšanas priekiem pamanījos tomēr izmēģināt vienu jaunu un ļoti kārdinošu recepti. Rezultāts – fantastisks!

Recepte ņemta no Jūlijas Visockas recepšu lapas. Tur ir torte, bet man nebija dukas vēl ķēpāties ap biskvītu, pagatavoju to, ko gribējās. Fantastisko krēmu.

Recepte (es no visa ņemu apmēram pusi, jo gatavojām pusporciju)

Sastāvdaļas: 1 bundža  vārītais iebiezinātais piens ar cukuru, 100 g mīksta sviesta,200 g skābais krējums, 20 grami želatīna un 5 olu baltumi.

Recepte ļoti vienkārša. Mums sanāca gatavot komandā – gandrīz visu darīja vīrs, es sēdēju uz grīdas ar mazo un komandēju parādi, jo mazajai bija ieslēdzies mamminators.

Tātad, kā gatavojas. Traukā samaisa vārīto pilnpienu ar mīkstu sviestu. Es sākumā mīcīju ar dakšiņu, pēc tam ar miksera rauga mīklai domātajiem āķīšiem. Kad šī masa kompakti savienota un gluda, pievieno skābo krējumu, atkal sakuļ.

Želatīnam uzlej aukstu ūdeni un kārtīgi uzbriedina. Karstumā izkausē. Vīrs lika to pašu bļodiņu uz elektriskā riņķa un nelielā karstumā sildīja, līdz izkusa. Izkusušajam želatīnam pievieno karoti gatavā krēma un samaisa.

Atsevišķā bļodā saputo olu baltumus.

Želatīnu iekuļ krēmā (nu jācenšas jau vienmērīgi izmaisīt), kā pēdējos iecilā olu baltumus. Iecilāt nozīmē apmēram uzmanīgi iemaisīt, lai nepazūd čaganums 🙂

Uz nakti liek ledusskapī. Izņem no vēsuma stundu pirms pasniegšanas, jo krēms istabas temperatūrā paliek čagans un gaisīgs. Milzum ņammīgs! 🙂

Bildes gan nava, jo viss tapa noēsts, pirms kāds iedomājās izdarīt “čik čik” 😀

Quiche ar tomātiem un šķiņķi

IMG-20160421-WA0000Sen atpakaļ izpārdošanā nopirku grāmatu “Saldie un sāļie pīrāgi”. Ilgu laiku tik vien darīju kā skatījos un domās cepināju pīrāgus vienu pēc otra. Nesen saņēmos un izcepu sāļo pīrāgu, iedvesmojoties no šīs grāmatas. Receptei gan burtiski nesekoju. Sanāca ļoti garšīgs sāļais pīrāgs, kuru, ja vēlas stiloties un justies franciskā garā, var ciemiņiem stādīt priekšā kā quiche jeb latviskoti kišs. To pagatavot ir ļoti vienkārši.

Pagatavo smilšu mīklu pamatnīti:

250 g miltu, pustējkarote cepamā pulvera, 1 ola, sāls, 125 g auksta, gabaliņos sagriezta sviesta, 1 tējkarotes auksta ūdens.

Miltus saber kaudzītē (sāli un cepamo pulveri iemaisīju jau sverot), un vidū veido iedobi. Dobītē liek visus produktus un (paklausot pavārgrāmatai) kapā ar nazi. Esmu visādi mēģinājusi gatavot smilšu mīklu, ar riktīgu duramo darīju to pirmoreiz. Sākumā šķiet dīvaini, bet ar laiku masa tiešām sāk izskatīties pēc bildītes no grāmatas. Mīklas klumpuci pabeidz ar rokām, samīcot kompaktā bumbā un uz 15 min liekot vēsumā.

Kad mīkla pastāvējusi, to, kā nu prot, izklāj pa cepamās formas dibenu un sienām. Cep cepeškrāsnī 200 grādu temperatūrā apmēram 10 min. Pavārgrāmatās iesaka cept bērt iekšā pupas vai ko līdzīgu, lai mīkla saglabā formu, es iztiku tāpat.

Kamēr mīkla cepas,  gatavo pildījuma masu – sagriež kūpinātu šķiņķīti un sarīvē sieru. Man bija Trikātas Krievijas 2 mēnešus nogatavināts siers.

Vēl vajadzēs 200 g saldā krējuma, 4 olas, garšvielas un ķiršu tomātiņus.

Kad mīkla pacepusies, ņemam ārā no cepeškrāsns un pazeminām temperatūru uz 180 grādiem. Uz mīklas saber sieru, pēc tam sīki sagrieztu gaļiņu. Sakuļ saldo krējumu ar olām un garšvielām. Lej pār gaļai. Virsū smuki saliek cherry tomātiņus un paber zaļumus. Liek cepties uz 35 – 40 min, vai kamēr izskatās pufīgs un sabrūnējis.

Bišķi bija bailes, vai tā olu – krējuma masa vispār sacepsies, bet sacepās labi. Pīrāgs izdevās ļoti skaists un arī garšīgs. Vislabāk ēst atdzesētu, jo tad garšas ir sajaukušās un garšo lieliski. Vīrs bija stāvā sajūsmā. 🙂

 

Ledus tēja

Šodien ieraudzīju spogulī savu pelēko, sakrunkojušos ģīmi un sapratu – mums jākļūst veselīgākiem!! Bērzu sulas iet uz beigām,  bet atcerējos, ka kaut kad paši gatavojām ļoti garšīgu ledus tēju. Un tā būs ļoti moderna, jo ir gatavota bez melnās tējas. Tagad ir dikti modē visu gatavot BEZ kaut kā no bāzes sastāvdaļām.

Kas ir vajadzīgs tējai? Pašu plūktas tējas, medus un citrons.

Mūsu gadījumā tā bija šāda – kaltēti balto ceriņu ziedi rūgtumam (ļoti labs līdzeklis pret klepu, gandrīz vienīgā zāļu tēja, kas mums ir) + svaigas nātru lapas vitamīniem (ejam plūkt jaunās nātrītes) + citroni garšai + medus saldumam. Cik jau nu lielu trauku tējai gribam, tik lielā traukā uzvārām ūdeni, verdošā met ceriņus. Būtībā vārīt nevajag, uzreiz var arī nogriezt. Tādā karstā metam nātres un sašķēlētu citronu. Kad padzisis, liek klāt labi daudz medutiņu. Nu, pēc garšas. Lai viss sastāvas un ievelkas. Kad atdzisis, nokāšam un pārlejam skaistā  stikla krūkā.  Smukumam liekam tējā citrona šķēlītes un ledus kubiņus.

Man ļoti garšo persiku Nestea, bet tagad par visu cukuraino grauž sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc to dzeru reti. Šo savu zāļu ledustējiņu var leksēt iekšā, cik gribas. Karstā vasaras dienā – īsta svētība!

 

Vēl primitīvāks ēdiens jebšu “vārītā omlete”

Tagad grasos atainot dzīvē kādā forumā izlasītu domu, ka ar jauno māmiņu, kura dzīvojas ar bēbi pa mājām, nav, par ko runāt. Jo, redz, dienā piedzīvotais šādu sievieti intelektuāli nebagātina utt. Nu, es jau te arī rakstu par bezgala ikdienišķām lietām. Tomēr atļaušos forumā izteiktajai domai nepiekrist.  Protams, mēs maināmies, kad dzīvē ierodas bēbītis. Domāju, ka tikai uz labo un bagāto pusi. Un pa vidu kakām, atraudziņām un Ak, Dievs, cik viņa ir mīļa!! spēju risināt puslīdz kostruktīvu sarunu. Varbūt arī ne katra jaunā māmiņa trīs dienas sprēgā naidā pret “The Walking Dead” radošo komandu.  😀

Šodien abas ar mazo aktīvi strādājām – es grābu lapas, viņa pārraudzīja darbus un zelēja dūrainīti. Darbs pagrūts, ienākot mājā biju izsalkusi kā vilks. Nācās bēdīgi konstatēt, ka mājās gandrīz nekā nav, pat ne laša filejas 🙂 . Doma gatavot pildītās olas iznīka saknē pie fakta konstatācijas, ka nav majonēzes. Rīt gribas, līdz bodei 20 km, ko iesākt? Virs galvas iedegas spuldzīte – sākam darbu. Novārām olas, karstas nolobām un bļodā mīcām ar dakšiņu, līdz izveidojas puslīdz viendabīga putriņa. Ja ir, var piešpricēt majonēzi. Tad arī garšvielas var vairāk iemaisīt olu masā. Ēd, kamēr vēl “omlete” ir silta. Uz labas rudzu maizes uzsmērē sviestiņu un virsū liekam “omleti”. Sviestiņš bišķi pakusis, kopā ar maigo, silto olu un rudzu maizīti garšo dievīgi!

Vīrs padarīja ēdienu stilīgāku un veselīgāku, uz maizes smērējot lakšu sviestu. Tas pacēla ēdienu citā līmenī 😀

Šo ēdienu gan nevarēs gatavot no trīs dienas aukstumā stāvējušām lieldienu olām. Tā trumpis ir tieši svaigums, maigums un siltums.

Un, kad pirmais izsalkums remdēts un mazais tirāns guļ, var ietaisīt tasi labas tējas un ar draugu  (Ahoi, Linda!) vesto torti + Booble Town īsu brīdi pakaifot. 🙂

P.S. Vai kāds ir izgājis to nolāpīto Booble Town 45. līmeni??

Primitīvs ēdiens

Man patīk garšīgi paņammāt. Manā bērnībā kaut ko garšīgu dabūju ļoti reti. Ar ļoti reti es domāju, tiešām ļoti reti. Skolā Salatēva dāvinātais maisiņš ar končām vienu gadu pat tika kataloģizēts un katra konča uzskaitīta. Tad ar māsu šķirstījām pavārgrāmatas un sacentāmies, kura pirmā “apēdīs” uz bildes redzamo ēdienu.

Visu dzīvi man ir paticis plānot ēdienu, gatavot, lasīt pavārgrāmatas un tagad arī kulināros blogus. Pārsvarā visi ir tik stilīgi, gatavo tikai no eko produktiem, tik izsmalcinātus ēdienus, ka es sajūtos melna un maziņa. Man joprojām garšo cepti kartupeļi, majonēzē iemērkts cīss un ir lieliski reizēm aizšmaukt uz hesīti izbaudīt burgeru ar frī kartupelīšiem un karija mērcīti.

Tagad man kulinārās izvirtības pārsvarā iet secen, jo mazā neļauj nekam veltīt laiku. Ar bērna ienākšanu savā dzīvē bija jādabū gatavs ēst pēc iespējas ātrāk, vienkāršāk un vairāk. Kad izcīnīju smago cīņu un sāku barot tikai ar krūti, apetīte palika kā vilkam (veselam vilku baram), varēju gaismas ātrumā notīrīt no šķīvja divreiz lielāku porciju, nekā vīrs.

Tad man radās šāda recepte – vista sīpolos.

Kas ir vajadzīgs?

Daudz vistas gabalu (kādiem nu ir akcija), eļļe, garšvielas un daudz, daudz sīpolu. Vistu samet traukā, klāt liek riņķos sagrieztus sīpolus. Salaista ar eļļu un saber ar garšvielām. Samaisa un liek uz cepamās plāts. Cep temperatūrā ap 180 grādiem, līdz vista brūna, bet sīpoli taukvielās karamelizējušies. Piedevās pasniedz turpat krāsnī uz otras plāts ceptus jaunos kartupelīšus un zaļbarību.

Receptes labums ir tāds, ka esmu cepusi pat saldētu un līdz galam neatkusušu vistu, tā tik un tā sanāk ļoti laba.

Varbūt nesanāks orgasms garšas kārpiņām, bet māga būs priecīga!

P.S. Nedomāju, ka pašām garšas kārpiņās tur kāds baudījums. Manuprāt, tās tikai dara savu darbu, baudu gādājot smadzenēm.

Mistērijas virtuvē

Es nesaprotu,  kādi dabas vai fizikas likumi visu nosaka virtuvē. Nudien, dieva zīmes.

Uz Ziemassvētku laiku saņēmos cept šaha cepumus (ja kāds nezina – smilšu mīklas cepumi, kas izskatās kā šaha dēlītis). Viss, kā vajag – bērns guļ, mūzika iedvesmai, viss tika svērts precīzi uz gramu, viss darīts precīzi pēc receptes. Cepumi sanāca smuki un ēdami, bet ne vairāk, jo bija stīvi un cieti. Protams, noēdās, bet piktums palika – nu, ko es ne tā darīju?!

Nupat vakar sakārojās cepumus. Atradu tīmeklī neizmēģinātu recepti, konstatēju, ka nepietiek sviesta..ai, nekas! Gan apēdīsies! Šajā brīdī mazā izdomāja, ka pasaule viņai dara pāri un vajag mammu. Bet mīkla pusceļā! Izmisīgi mačkāju to pļurzu kopā, kamēr bikšu starā karājās rēcošs bērns. Daudzmaz kompakti samuļļājusi, iemetu ledusskapī. Vēlu vakarā ķēros pie cepšanas, bet ne spēka, ne vēlmes kaut ko darīt ta vairs nav! Ne rullēju, nekā, mīklas bumbu sagraizīju plānākās šķēlītes un tik liku uz pannas. Izcepās. Un TIK gardi, trausli, drupani smilšu cepumiņi, ka prieks!

Laikam, tāpat kā pēc gaismas ātruma nāk resnuma ātrums, tā arī virtuvē ir visādi vēju strāvojumi, kas regulē visus procesus 😀

The Pudiņš jeb klausiet receptei!!

IMG-20160318-WA0009-1-1.jpgTā kā mums  bija ciemiņš, nolēmu izcept ko ļoti garšīgu pēc internetā atrastas receptes. Recepte vieglāka par vieglu, samaisi tik visu kopā, šauj cepties un pēc laiciņa izvelc no cepeškrāsns skaistu, smaržīgu, garšīgu pudiņu.

Sacīts, darīts. Tā kā svari drīzāk nestrādā, nekā strādā, vīrieši sasver sastāvdaļas, kamēr galvenais konditors apsēsti šauda burbuļus pie datora ekrāna.

Tad viss ir sasvērts un es, priekšautu aizsējusies, cēli maisu kopā olas, pienu, miltus, cukuru, kokosrieksta skaidiņas. Vaniļas nav – nekas, iepilinās iekšā ruma esenci. Tad skatiens atduras pret rindiņu receptē, ka šo šedevru labāk cept veidnē, kam malas nav noņemamas…drusku iegrimstu domās. Man ir tikai viena cepamā forma un tai malas viennozīmīgi ņemas nost. Bet vai nu es pirmoreiz ar pīpi uz jumta? Kaut malas ņemas nost, tā ir ļoti laba cepamā forma 😀 Cītīgi aizkleķēju iespējamās sūces ar sviestu un paberu rīvmaizi, vai nu gluži šādām barjerām tecēs kaut kas cauri? Tad nu ar vienu rokas kustību mīkla ir pannā un (ak, šausmas!!!) gar formas malām kaut kas JAU sāk sūkties garām. Ātri, ātri iekratu ogas mīklā un zibenīgi iešauju krāsnī. Klusiņām ceru, ka pēkšņais karstums kaut kā samulsinās mīklu un tā sastings.

Turpmāko pusstundu (man likās, ka gadu) varu vērot, kā mīkla lēnītēm plūst ārā. Ko lai dara, dzīvē nevar notikt tikai patīkamas lietas! (Filozofijā vienmēr var rast mierinājumu)

Vismaz nepieķērnāju cepeškrāsni, jo drošības labad apaļo formu neliku uz restītēm, bet gan uz lielās cepamās plāts. Tā man izcepās no šķidrās mīklas kaut kas pudiņ vai omlešveidīgs, bet no biezumiem vēl kaut kas bez nosaukuma. 😀 Kaut gan izgāšanās bija spēcīga, abi divi pudiņa izstrādājumi bija tīri ēdami. Kad man būs īstā cepamā veidne, noteikti mēģināšu atkal.

Un par kopējo rezultātu izteikšos kā Lūsijas Modas Montgomerijas varone – “Ja tas būtu izdevies, tas būtu bijis ļoti labs.” 🙂

 

Paši gatavojam zemesriekstu sviestu. Kas var būt vieglāk?

IMG-20160304-WA0014Zemesriekstu sviests ir garšīga lieta, bet netīkas lasīt uz burciņām rakstīto – sastāvā palmu tauki. Pirkt bio un eko atkal skopums neļauj. Pameklēju pa internetu, izrādās, var pagatavot pats. Izvilku no receptēm vidējo artimētisko, uztaisījām. Rezultāts – super! Visu laiku, kamēr ņēmos ar gatavošanu, vīrs skeptiski krekstēja fonā, ka – nekas taču nesanāks, ko tu tur mokies. Bet, kad sanāca, mans zemesriekstu neēdājs divu dienu laikā iztēsa visu burciņu.

Tātad, būs vajadzīgi:

Blanšēti zemesrieksti apm 400 grami

3 ēdamkarotes eļļas (var, protams, ņemt super duper olīveļlu, es ņēmu parastu)

Bišķi sāls

2-3 tējkarotes pūdercukura

Pietiekami jaudīgs blenderis

Cepeškrāsns

PACIETĪBA

Ķeramies pie lietas. Cepeškrāsnī apcepina riekstus ar bišķi sāls, līdz tie zeltaini gaiši brūni. Mazliet padzesē un ber blenderī. Te ir ļoti svarīgi, lai blenderis pietiekoši jaudīgs. Mums ir lētucis blenderis vulgaris, bet tam ir 650w jauda un tas var samalt tādu biezu ķēpu, kā rieksti (ar vājāku jaudu var pat nemēģināt, tik vien sanāks, kā nosvilināt blenderi). Jāatceras, ka  drīkst malt ne ilgāk kā minūti un tad jādod tam atpūsties vismaz četras min., savādāk tas var pārkarst un nobeigties. Tāpēc arī vajadzīga pacietība 😀

Tātad kaucinām blenderi, rieksti sasmalcinās. Ielejam eļļu, ieberam pūdercukuru. Pirmoreiz gatavojot, riekstu bija tikai 200 grami, kas bija par maz, 400 grami pašā laikā, jo riekstu masa pati sevi spiež un samaļas vienmērīgi.

Blenderis padzesēts – maļam tālāk, jau paliek sviestīgs. Tad nu kuļam tik uz priekšu ar dzesēšanas pauzēm, līdz smaržīgs, garšīgs un pilnīgi tīrs riekstu sviestiņš ir gatavs. Smērē uz maizes vai vienkārši leksē ar ar karotīti. Vīrs pamēģināja pa amerikāņu modei – uz maizes ar zapti un sāka starot kā maija saulīte.

Esmu dzirdējusi, ka tāpat var ar mandelēm, kaut kad mēģināsim. No sirds iesaku arī jums pamēģināt, tas ir ļoti vienkārši un ātri! 🙂

Biešu braunijs GARŠO pēc bietēm

IMG-20160227-WA0000Mīlu cept kūkas, pīrādziņus un attiecīgi arī patērēt. Par cik ēdāju esam maz, regulāri sanāk pārēsties un šausmināties, ka nu gan resnēsim! Tad nu lai ēstu veselīgāk un izmēģinātu kaut ko jaunu, salasījos internetā, ka var izcept kūku ar bietēm un NECIK tajā bietes nejutīsi. Ilgi domāju, līdz nobriedu šādam eksperimentam. Cepot jūsmīgi iztēlojos, kā draugiem un radiem dosim nogaršot un viņi neticīgi jautās – tur patiešām ir bietes?!

Recepti un cepšanas gaitu neaprakstīšu (internetā var atrast ), vien to, ka kūkā bez puskg sasmalcinātu biešu un pārējām sastāvdaļām tika ielikts 200 g labas melnās šokolādes.

Kamēr cepās, varēja just burvīgu šokolādes smaržu, bet gaisā vēsmoja arī intensīvs biešu aroms. Turpināju sevi iedrošināt ar domu, ka visās interneta receptēs bija apgalvots – bietes pilnīgi nejūt.

Kūka gatava, atdzesēju. Nogriežu gabaliņu. Garšoju. Pirmās izjūtas – šokolādīga, mitra, drupana kūka. Bet pēc tam- bietes…bietesBIETES! Garšas asociācijas? Bērnībā vecāki mēdza lielos katlos vārīt cūkēdienam cukurbietes. Vāroties katli gāja pāri un uz plīts dzelžiem cukurbiešu šķidrums savārījās par brūnu karameli. Dzīvojot akūtā saldumu trūkumā (veikalos nekā nebija, bet, kad bija, mums parasti nebija naudas), grauzu šīs karameles konču vietā. Lūk, arī THE biešu braunijs. 😦

Vīrs nogaršoja un teica, viņam liekoties, ka tur kaut kas sapelējis ielikts (info par bietēm slēpu 🙂 ) Uzzinājis par bietēm, sāka zvaigāt. Sākumā nolēma, ka ēdīs, bet pēc gabaliņa notiesāšanas bēdīgi pateica, ka tomēr neēdīs. Labā ziņa ir tāda, ka tas lērums kūkas neies postā, jo suņiem ļoti iet pie sirds.

Ja kādam garšo biešu braunijs – priekā! Man jāsaka kā Odumeņam no anekdotes – Paļdis, paēžu.