Priedes. Sadzīviska ainiņa.

Tas notika sensirmos laikos, kad ar Vīru mitām zem Ģimenes Galvas jumta. Ģimenes Galva nesen bija ievedis mājās jaunu laulāto draudzeni, kura aizrāvās ar vēdisku utml. dzīvesveidu. Kādu vakaru viņa bija nolēmusi attīrīt gaisu mājās ar priežu ēterisko eļļiņu, karsējot to tādā īpašā trauciņā.

Iegāju virtuvē ar mērķi ko apēst. Visi mani gremojamie un elpošanas orgāni momentāni pārklājās ar Priedēm. “Priežu eļļa, ja?” es pajautāju Galvenajam Patriarham. “Jums nepatīk priedes?” atskanēja dusmīgs jautājums un naidīgs skatiens mani pienagloja pie sienas. “Es jau tikai pajautāju…” atpīkstēju par atbildi. Apsēdos pie galda un klusējot ēdu Priedes.

 

Advertisements

Kebabs, kura dēļ ir vērts doties uz Līvāniem.

 

Tā kā man tagad dzīvē posms ar ļoti plašu emocionālo spektru – mazā sāka apmeklēt bērnudārzu, tad dzīvē ir daži depresīvi momenti (mammas sapratīs!). Šodien sapucēju mazo uz dārziņu, činkstēja no rīta un pat tas, ka dārziņā viņa ar prieku aizskrēja spēlēties,  nespēja atgriezt man emocionālo līdzsvaru. Visa māja bija tukša un auksta, tāds pats tukšums un aukstums valdīja dvēselē. Nespēju saņemties kaut ko jēdzīgu darīt, ļāvos plūsmai un izspūrušu galvu ielīdu zem segas – depresīvi gulēt un drūmi blenzt pa logu. Ik pa laikam katram iesaku ļauties šādām izpriecām. 😀

Tad galvā sāka griezties zobratiņi – vīrs darīšanās brauks uz Līvāniem. Kāpēc es nevaru līdzi? Izsvempos no migūža un aiztransportēju savas miesas uz dušu. Tīklā atradu divas interesantas vietas, kur Līvānos paēst – Ekspress pica (malkas krāsnī cepta itāļu pica) vai (ak, debesu laimība!) Kebabu Kafejnīca. Izvēle krita uz kebabiem, jo dikti sen nav ēsti.

Atradām vajadzīgo vietu. Ieejot gan bija drusku dīvaini, jo kafejnīca bija tukša no ļaudīm, ļoti auksta un uz kebabu iesmiem neredzēju ne kriksīti gaļas. Vīrs drosmīgi turēja fronti un uzsāka sarunu ar meiteni aiz letes. Meitene izrādījās ļoti, ļoti laipna un jauka, kā arī ēdienkarte diezgan bagātīga. Pasūtījām kebabu uz šķīvja un vienu komplektu.

Dieniņās, ku labs!! Porcija tik bagātīga! Svaigi frī kartupelīši, bagātīga,sulīga gaļa, svaigi salātiņi un pa virsu laba jogurta mērcīte. Vīra kebabs maizē bija tik pat labs. Ēst bija liela bauda.Esmu kebabu fans, un skumji jāatzīst, ka Jēkabpilī nav vietu, kur baudīt labu kebabu.

Par abiem samaksājām astoņus eiro, pateicām lielu paldies personālam un, pieēdušies kā pitoni, aizgāzelējāmies uz mašīnu.

Uz Līvāniem ir vērts braukt kaut vai tādēļ vien, lai, ekstāzē ņurdot, iecirstu zobus sulīgā, gardā kebabā. Par kultūrpasākumiem nezinu, itāļu picu atlikām uz citu reizi.

Kafejnīcā ir arī bērnu stūrītis. Adrese Dzelzceļa iela 1, mājaslapas viņiem nav, toties ir lapa feisbukā.

 

Sāku pildīt savas jaunā gada apņemšanās!

 

20170102_173225

Tikmēr errojos, ka nauda kaut kur pazūd, bet prieka no tā nav, kamēr trijos naktī pieņēmu lēmumu, ka sagādāšu pati sev svētku dāvanas. Nopirkšu tās grāmatas, ko sev liedzu, jo ŽĒL TAČU NAUDAS!! Pažēlo naudu un tad skābi smaidi, kad tās jau ir out of stock.

Tāpēc otrajā janvārī sagrābu savu naudas zutni un gāju uz Zvaigznes grāmatnīcu pirkt visus Geimenus, kas tur būs. Veikalā sāka reibt galva – atlaižu plaukti tur pilni ar visu ko ĻOTI LABU. Sapirkos vienreiz, aizgāju mājās un pēc brīža teciņus laidos otrajā tūrē. Un visu šo kaudzi ar grāmatām nopirku par nepilniem 45 eiro!! Mamma šokēti jautāja, cik tad ilgi es šo kravu lasīšu, bet es tak visas šīs jau esmu lasījusi. Neesmu tik bagāta, lai pirktu nelasītas grāmatas.

Kad tikšu tuvāk civilzācijai, iešu vēlreiz ķemmēt grāmatnīcu.

Tā ja, ļaudis! Ēdienu jūs apēdīsiet, drēbes novalkāsies un tiks izmestas. Bet grāmatas varēs lasīt, vēl pensijā esot!

 

Kā mēdz piepildīties vēlmes.

Saka jau, saka, esiet piesardzīgi ar to, ko vēlaties, jo vēlēšanās mēdz piepildīties!

Vislaik jutos tik nogājusies, tik nogājusies, tik nogurusi. Gribas ATPŪTU!!! Sāku sapņaini atcerēties saldās bērnības dienas, kad temperatūra un klepus nozīmēja ilgu gulēšanu gultā, kad mamma pienes klāt zupiņu un tējiņu. Bet pats, kad jūties jau bišķi labāk, šķirsti grāmatas un izvēlies, ko lai tev garšīgu pienes klāt. Biežāk un biežāk pati sev teicu, kaut saslimtu, lai atkratītos no neizbēgamajiem pienākumiem un ikdienas. Beigās jau skaļi vīram izspļāvu – es gribu saslimt, lai tiktu no visa vaļā!!

Tadā!! Ko gribēji, to dabūji. Pēc kādas nedēļas stūrējam slimnīcas virzienā. Diemžēl pieaugušam un ar mazu bērnu slimot vairs nav nekāda cukura vate. Kaut esi saliecies čokurā no sāpēm, tev ir jārūpējas par mazo un nedrīkst viņai izrādīt, ka mammai slikti, lai viņa nenobītos. Tad nu man dikti gribējās paņemt savus vārdus atpakaļ.

Ceļš uz slimnīcu. Resns vecis bravūrīgi izčamda vēderu – nobrēcas – ginekoloģija!

Transportē uz turieni. Īsti diagnoze nav atrasta, bet pudele pie vēnas, sāpes lēni pāriet un kopā ar tām arī bailes.

Beigās labuma izrādījās vairāk, kā ļaunuma. Kamēr mamma bija prom, tikām tētis un meitiņa dabūja laiku, lai satuvinātos, tagad tētis ir daudz mīļāks, nekā pirms tam. Pati es paspēju sailgoties pēc mazās un saprast, ka mums tomēr ir ļoti foršs tētis.

Beigās izdarām divus secinājumus 1)  Jēkabpils slimnīcas ginekoloģijas nodaļā pārsvarā ir ļoti, ļoti jauks personāls un 2) tiešām – esiet piesardzīgi ar to, ko domājat un vēlaties! 😉

 

Visiem veselību, optimismu un labu sadzīvošanu!

Kopsavilkums aiz vasaras

Gauži īsā, mainīgā vasara pagājuse. Kur tā iedzirkstījās? Vai iemiesoju dzīvē savus izsapņotos momentus? Vai attīstījos kā cilvēks? Vai jutos laimīga vismaz dažas no šīs vasaras dienām?

Atceros laimīgāko šīs vasaras dienu un, būtībā, vienu no laimīgākajām savā dzīvē. Laikam bija maijs. Mēs ar Pečuku vienas mājās. Valda saule, siltums, maigs vējš un smaržas. Visapkārt tik zaļš, ziedošs un skaists, ka vai sāp no visa lieliskuma. Mēs ar mazo čubināmies pie puķu dobes, es ravēju un lieku nezāles kastē, mazā atkal rūpīgi strādā, pa vienai lasot ārā no tās. Skatījos uz savu lielisko, skaisto meitiņu un visa mana būtība bija pilna laimes, mīlestības un gaišuma. Būt par mammu reizēm ir lielākā laime un skaistums dzīvē.

Protams, nākamā diena līdzsvaram bija viena no draņķīgākajām. Riebīga un zemiska konfliktsituācija ar  mīļajiem kaimiņiem, par ko sīkāk i stāstīt negribas, bet…kaut kā tās kopā sagadījās.

Bet vispār…vasaras mirkļi. Lepnums par sadīgušajiem dārzenīšiem manā dārziņā, pirmā zemene (Dievs debesīs, cik tā bij laba!), maniakāls gājiens pirmajās baravikās (o, jā!)…un tagad jau karsta tēja + puņķi. Rudens klāt.20160819_134941

Ceturtdiena. Atvilgstu

Izrādās, rakstnieks manī vēl ir dzīvs un šis blogs nav izlaidis garu. Kā saulē izkaltusi ķirzaka, kas tomēr tikusi pie ūdens un pakāpeniski atgriežas dzīvē, arī es pa bišķim esmu izkārpījusēs no liela, melna melnā cauruma. Sveiki onlainā!! 😀

Nekas traks pa vasaru nav noticies, vienīgi izgāzos ar savu dāržini :D. Pavasarī tik rāvu vaļā sēt jukumjukumis dārzeņus ar puķēm un ravējot žēloju katru kliņģerītes vai dilles stiebriņu, kas bija brīvi sasējies. Rezultātā džungļos un lietū sapuja mani nabaga sīpoliņi. Un es vēl tā lepojos ar to, ka man aug šalotes sīpoli! Nespēju turēt izravētu pat savu kabatlakatiņa izmēru dārziņu, tāpēc stingri apņemos  uzsākt permanento dārzkopību. Tur nevajagot ne ravēt, ne laistīt. Tik sākumā jāpieliek pūles, veidojot dobītes. Toties nevajag ne art, ne rakt, ne frēzēt!!

Būtībā varu jums pateikt sen zināmo patiesību, ka nevar sieviete būt tikai mamma, jātur sevī dzīvs arī radošs cilvēks un sieviete, savādāk būs kirdik! Bet reizēm tas ir ahūni grūti. Un vienkāršāk šķiet sevi aprakt…jeb ļaut izkalst kā ķirzakai saulē 😀

Justies dzīvai ir brīnišķīgi!

Visas mammas, turās!

03.07.16.

Skatos feisbukā citu cilvēku dzīves un redzu, ka visi dodas atpūsties uz Franciju, Dubaiju, tepat uz Ventspili vai uz Kualalumpuru ķert Zivis. Man lielākais piedzīvojums jau kuro laiku ir apmeklēt Jēkabpils rimčiku vai baudīt vietējo eksotiku uz Variešu veikalu (tur ir pat bāriņs!!!). Jūtos tik sapelējusi un izsmelta, ka negribējās i publicēt savas dienišķās pārdomas.

Jāsaka –  Dieviņ mīļo, glāb no skaudības!! Jo redzu citas jaunās mammas publicējam tajā pašā feisbukā apgarotas, skaistas fotogrāfijas, iečekojamies izklaides vietās un restorānos, un degu savas niecības apziņā. Mums ar Pečuku dienišķā izklaide ir doties uz dārzu, abām ravēt, tēlot mazus ekskavatoriņus utt. Kaut kurā brīdī tev kaut kā ir par daudz. Vai par maz.

 

Jauna latviešu rakstniece :) Ārzemēs.

sandra. Pagājušā gada decembrī vācu izdevniecība Telescope izdeva latviešu meitenes Sandras Kobusch romānu “Er hat mich umgebracht” jeb latviski “Viņš mani nogalināja”. Jau Latvijā ir grūti atrast izdevēju savam darbam, bet Vācijā, kur gadā iziet apmēram 95 000 grāmatu, tas liekas gandrīz neiespējami, bet ir noticis!!

Tā kā jaunā rakstniece ir mana māsa un es ļoti emocionāli un aktīvi piedalījos romāna slīpēšanā un ilgajos ceļos līdz izdevējam (caur asinīm un asarām, dārgie draugi, caur asinīm un asarām), tad beidzot nolēmu paust savu prieku blogā. 🙂

Man pašai vācu valoda ir tik “augstā” līmenī, ka varu palūgt ēst vai dzert, un miglaini izprast rakstītu tekstu, tāpēc nīgri jāatzīst, ka māsas romānu (nopirku caur Amazon) vārgi burtoju, turot uz ceļiem milzīgu vārdnīcu. No vienas puses, sižetu zinu no galvas, no otras – gribas taču izlasīt pa īstam!

Ja kāds blogeris lasīt vāciski pieprot labāk un ir iecienījis detektīvus, trilleru žanru (ar mistikas piedevu), laipni lūgts pieteikties un saņemt savā īpašumā grāmatu (apmaiņā pret godīgu atsauksmi 🙂 )

 

Ledus tēja

Šodien ieraudzīju spogulī savu pelēko, sakrunkojušos ģīmi un sapratu – mums jākļūst veselīgākiem!! Bērzu sulas iet uz beigām,  bet atcerējos, ka kaut kad paši gatavojām ļoti garšīgu ledus tēju. Un tā būs ļoti moderna, jo ir gatavota bez melnās tējas. Tagad ir dikti modē visu gatavot BEZ kaut kā no bāzes sastāvdaļām.

Kas ir vajadzīgs tējai? Pašu plūktas tējas, medus un citrons.

Mūsu gadījumā tā bija šāda – kaltēti balto ceriņu ziedi rūgtumam (ļoti labs līdzeklis pret klepu, gandrīz vienīgā zāļu tēja, kas mums ir) + svaigas nātru lapas vitamīniem (ejam plūkt jaunās nātrītes) + citroni garšai + medus saldumam. Cik jau nu lielu trauku tējai gribam, tik lielā traukā uzvārām ūdeni, verdošā met ceriņus. Būtībā vārīt nevajag, uzreiz var arī nogriezt. Tādā karstā metam nātres un sašķēlētu citronu. Kad padzisis, liek klāt labi daudz medutiņu. Nu, pēc garšas. Lai viss sastāvas un ievelkas. Kad atdzisis, nokāšam un pārlejam skaistā  stikla krūkā.  Smukumam liekam tējā citrona šķēlītes un ledus kubiņus.

Man ļoti garšo persiku Nestea, bet tagad par visu cukuraino grauž sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc to dzeru reti. Šo savu zāļu ledustējiņu var leksēt iekšā, cik gribas. Karstā vasaras dienā – īsta svētība!

 

Vēl primitīvāks ēdiens jebšu “vārītā omlete”

Tagad grasos atainot dzīvē kādā forumā izlasītu domu, ka ar jauno māmiņu, kura dzīvojas ar bēbi pa mājām, nav, par ko runāt. Jo, redz, dienā piedzīvotais šādu sievieti intelektuāli nebagātina utt. Nu, es jau te arī rakstu par bezgala ikdienišķām lietām. Tomēr atļaušos forumā izteiktajai domai nepiekrist.  Protams, mēs maināmies, kad dzīvē ierodas bēbītis. Domāju, ka tikai uz labo un bagāto pusi. Un pa vidu kakām, atraudziņām un Ak, Dievs, cik viņa ir mīļa!! spēju risināt puslīdz kostruktīvu sarunu. Varbūt arī ne katra jaunā māmiņa trīs dienas sprēgā naidā pret “The Walking Dead” radošo komandu.  😀

Šodien abas ar mazo aktīvi strādājām – es grābu lapas, viņa pārraudzīja darbus un zelēja dūrainīti. Darbs pagrūts, ienākot mājā biju izsalkusi kā vilks. Nācās bēdīgi konstatēt, ka mājās gandrīz nekā nav, pat ne laša filejas 🙂 . Doma gatavot pildītās olas iznīka saknē pie fakta konstatācijas, ka nav majonēzes. Rīt gribas, līdz bodei 20 km, ko iesākt? Virs galvas iedegas spuldzīte – sākam darbu. Novārām olas, karstas nolobām un bļodā mīcām ar dakšiņu, līdz izveidojas puslīdz viendabīga putriņa. Ja ir, var piešpricēt majonēzi. Tad arī garšvielas var vairāk iemaisīt olu masā. Ēd, kamēr vēl “omlete” ir silta. Uz labas rudzu maizes uzsmērē sviestiņu un virsū liekam “omleti”. Sviestiņš bišķi pakusis, kopā ar maigo, silto olu un rudzu maizīti garšo dievīgi!

Vīrs padarīja ēdienu stilīgāku un veselīgāku, uz maizes smērējot lakšu sviestu. Tas pacēla ēdienu citā līmenī 😀

Šo ēdienu gan nevarēs gatavot no trīs dienas aukstumā stāvējušām lieldienu olām. Tā trumpis ir tieši svaigums, maigums un siltums.

Un, kad pirmais izsalkums remdēts un mazais tirāns guļ, var ietaisīt tasi labas tējas un ar draugu  (Ahoi, Linda!) vesto torti + Booble Town īsu brīdi pakaifot. 🙂

P.S. Vai kāds ir izgājis to nolāpīto Booble Town 45. līmeni??