Grāmata no zemletes

Šodien man darbā pienāk klāt tantuks, pieliecas un sazvērinieciski čukst – Es dzirdēju, ka jūs vienu grāmatu tirgojat tikai zem letes.

Es ļoti ieintriģēti jautāju – kādu tad?! Izrādās, ir domāta “Vara”, kuru ir sarakstījis kāds  mistiš Indriķis Latvietis un kas ir it kā viscaur par Latvijas politiku un sazvērestībām. Dieniņās! Tantiņa pārliecinājās, ka grāmata godīgi stāv visiem pieejama uz jaunumu galda, bet es tiku pie kārtējā stāsta, ar ko pasmīdināt radus un draugus. 🙂

Advertisements

Mežģīnes un pelni VS Svētlaimes medniece

Profesionālā interese un vienkārši cilvēcīga ziņķāre man lika izlasīt jau otru Karīnas Račko grāmatu “Debesis pelnos”. Jāiemet bij acs, vai ir bijis progress. Sākumā lasījās, ka progress ir. Galvenā varone Vanesa nāk no trūcīgas ģimenes dziļi čuhņā. Bet arī viņu, tāpat kā Ketlīnu, nomāc savos uzskatos iestagnējuši vecāki, jeb, precīzāk, māte, kura nez kāpēc nepieļauj variantu, ka meita varētu studēt un spiež meitu strādāt miesta bodē par pārdevēju. Vanesa cīnās par savu dzīvi un dodas studēt uz Rīgu. Šeit, jāteic, autorei ir talants, jo lasot, kā Vanesa izkāpj no autobusa un iet no autoostas gar kanālu tālāk pilsētā, es to ainavu redzēju kā dzīvu. Man tiešām bija interesanti lasīt, kā viņa cīnās, kā dzīvo kopmītnēs, kā plosās studijās. Un tad viss lasītprieks pačibēja, jo sākās ļūbestības un baigie seksi.

Ko es varu teikt? Esmu lasījusi ļoti daudz un visdažādākos žanrus. Visi ir vajadzīgi, visiem ir tiesības pastāvēt un mīloši lasītāji. Un Karīna Račko ir trāpījusi naglai uz galvas, jo viņas grāmatas joprojām pērk. Pircējas nebūt nav tukšgalves, bet bieži vien sevi realizējušas, gudras sievietes.

Viens lielākajiem mežģīņu utt trūkumiem ir gaužām nabadzīgā valoda. Ja varonis kko dzer, tad lēni malko. Ja meitene ir uzbudināta, tad aplaiza pēkšņi izkaltušās lūpas. Kā mani izbesīja šitās apkaltušās lūpas!! Ja vien rakstniece pati vairāk lasītu un bagātinātu vārdu krājumu, tas nāktu tikai par labu!

Skanot “Debesis pelnos” reklāmas bazūnēm, klusi un nemanāmi izgāja citas latviešu autores Ievas Sīmanes grāmata “Svētlaimes medniece”. Visa Latvijas puritāņu brandža, korī norejot “mežģīnes”, pat neiepīkstas par “mednieci”. Diez, kāpēc? Ja Račko raksta par slimīgu seksu starp diviem jukušiem mīlētājiem, tad Sīmanes grāmata ir kārtīga, veselīgs porņuks. Par to gan man bija šoks lasot. Tāda grāmata! Īsumā, galvenā varone atklāj un izbauda savu seksualitāti ar diezgan daudziem cilvēkiem. Nekādas reklāmas, bet pirkt gan to pērk 🙂 Laikam labākā reklāma ir no mutes mutē 🙂  Literārajā un valodas ziņā tā pret “mežģīnēm” ir nesalīdzināmi bagātāka un labāka.

Un tomēr, kāpēc grāmatu, kurā atklāti apraksta dzimumattiecības starp diviem mīlošiem cilvēkiem, tā nolād, bet kārtīga pornogrāfija, kur es un viņš un vēl Mēnestiņš, un vēl smukā Amazone… Kāpēc par šo ēterā klusums?

Saplēstās mežģīnes

Tas bija jau dažus mēnešus atpakaļ, kad Feisbukā regulāri parādījas grāmatas reklāma, solot ko pilnīgi nebijušu Latvijas literatūras ražas laukā. Solīja kaisli, kaisli, vēlreiz neprātīgu kaisli, kā arī līdz slimīgai apsēstībai izaugušu mīlestību. Ar erotiska rakstura grāmatām mums tiešām ir švakucki. Ja arī kas iznāk, tad tas ir vai nu neglābjami jēls vai arī slims. Tad nu ar lielu interesi gaidīju solīto grāmatu, līdz galu galā mums uz veikalu tika atvesti nu jau visiem pazīstamās violetās grāmatas saiņi.

Kolēģe izlasīja pirmā un taica – esot laba. Tad nu ķēros klāt arī es. Līdz kaislei vēl netiku, bet smiekli gan drusku sāka iet. Galvenā varone ir divu ārstu meita un viņi ir ļoti, ļoti, ĻOTI bagāti. Domāju, vai divi ārsti var tik šiki dzīvot? Varbūt dārgas privātklīnikas īpašnieku varētu…bet slimnīcā strādājoši? Viņi sēž golfa kluba restorānā, atzīmējot meitas 18 gadus un , protams, šampanietis ar austerēm.

Centos būt bezkaislīga un meklēt arī ko labu. Sižets var arī ieinteresēt. Vecāki visu uzmanību veltī darbam un savu bērnu audzinājuši grezni tērptu un apgādātu, bet izturas pret savu meitu kā sugas lopiņu, kuram jāved mājās godalgas no izstādēm, bet savu domu viņai nevar būt. Meitenei (Ketlīna viņas vārds) ir savi sapņi, kļūt par modes mākslinieci. Tiktāl viss čiki piki, slāpēts dumpinieciskums utt.

Tad viņa sastopas ar savas dzīves apsēstību, ienesoties viņa ultra šikās un dārgās mašīnas sānos un sākas lielā muļļāšanās.

Grāmatai nav ierastās stāsta konstrucijas, tas ir – ievads, kāpinājums un nobeigums. Viss tiek malts un malts pa apli. Viņi satiekas, dzirksteles šķīst, apakšbikses tiek saplēstas, kaisle, orgasmi, kliegšana….tad kāds pasaka “Eu, tu zini, es viņu redzēju ar meiču vakar tur un tur…” tad sākas kaukšana un zobu griešana. Līdz nākamajam cikla sākumam.

Lasīju citās atsauksmēs, ka grāmata raisījusi dusmas. Man drīzāk nāca smiekli, īpaši, lasot par dizaina tērpiem un kaisles ainām, īpaši jau pie kāpnēm.

Nesaprotu, kāpēc varoņiem jāliek ārzemju vārdi? Kāpēc katram apģērba gabalam, aksesuāram vai somām bija jānosauc iespējami dārgāks dizainera vārds? Vai viņa vispār nevilka mugurā neko, kas nāk no parasta veikala? Ja soma, tad no Louis Voitton, citu jau nē. Neatceros, vai viņai bija Laboutin kurpes. Intereses pēc papētīju,  cik maksā tāda Oscar de la Renta mežģīnu kleita, ko šams saplēsa uz viņas miesām. 4 līdz 5 tūkstoši. Iegaumējiet, ne pašas pelnītie tūkstoši. Apenes viņa arī uzvelk vienu reizi,  jo pie katra zvērīgā seksa vīrietis tās saplēš.

Beigu beigās atnāk saldais happy end un viņi bez jebkādām finanšu grūtībām pārceļas uz Ņujorku un Ketlīna pēc viena gada dizaina skolā prezentē pasaulei savu tērpu kolekciju un gūst pasaules slavu. Seko bildinājums ar melnu akmeni gredzenā un ainu, nospertu no Sex and the City. Noslēgumā – kārtējās saplēstās biksiņas.

 

Kas grāmatā ir labs?

  1. Apbrīnoju autores drosmi un pašapziņu.
  2. Pašas pornogrāfijas ainas ir labi aprakstītas, nepiemīt ne stīvums, ne jēlums. Škrobe gan, ka VISAS intīmās ainas bija vienādas. Rupjš metiens pret sienu un – “es tevi izdrāzīšu tā, kā tu to gribi…” kaisles kliedzieni un sūrstošas visas malas. Gaidīju kaut vienu maigu mīlstības ainu. Bet nebija.

Redzēs, ko uzrakstīts nākamo.

Bet sievietēm patīk. Laikam jau katra sapņojam par bagātu princi, kas ir skaists kā dievs. Tad uz tām rupjībām var pievērt aci.

Ogļu kalna bibliotēka

Joprojām atrodos sava lasīšanas melnā cauruma iekšienē.  Tik traki, kā bija, nav, bet kaut ko jaunu lasīt joprojām sanāk maz. Tomēr tagad ar prieku pateikšu jums, ka esmu atradusi labi, lielisku, brīnišķīgu grāmatu. ĪSTU literatūru.

“Ogļu kalna bibliotēku ” sāku lasīt divu iemeslu dēl.

1) tā ir “Prometeja” grāmata.

2)  kaut kur internetā izlasīju ļoti labu atsauksmi.

oglu-kalna-bibliotekaVāku atšķīru negribīgi, ieskatījos un, dieniņ mīļo, ieniru piecgades labākajā literārajā darbā! Lieliska valoda, labs tulkojums, interesanti un dzīvi varoņi plus tik sarežģīts sižets, ka es labu laiku neko nesapratu, bet tas netraucēja traukties uz priekšu pa tekstu kā medību sunim.

Sižetu pārstāstīt vienkārši NAV IESPĒJAMS! Ir pārdabiskas būtnes, daudz varenu, pārdabisku būtņu. Ir daudz vardarbības (tas mani drusku biedēja). Ir tik sarežģītas intrigas, ka galva kūp.

Bibliotēka ir īsta, bet reti kurš cilvēks gribētu tajā nokļūt. Mācīšanās šajā Bibliotēkā sniedz tādas zināšanas un varu, ka grūti aptvert, bet pati mācīšanās ir pasmags process.  Un, cik beigās sapratu, mācīšanās te dažiem notikusi vairākos līmeņos. Par dievu izmācīties laikam jau arī nevarētu būt viegli.

Grāmatu lasīju ar milzu baudu. Kā autors ko tādu varēja izdomāt?! Nu kā cilvēks var radīt kaut ko tik labu? Pēdējoreiz biju tādā sajūsmā par Lārsona “Millenium” triloģiju. Tik labas grāmatas gadās ļoti reti, to es jums kā grāmatu tārps varu teikt.

Ko es vēl varu teikt? Joziet uz grāmatu bodi un pērciet nost, grāmatas cena ir salīdzinoša zema (vēl viens pluss), vai joziet uz bibliotēku pieteikties rindā. Protams, uz parastu bibliotēku 🙂

 

 

 

TAS. Grāmata. Filmu neskatīšos.

Beidzot! Beidzot arī līdz mums ir atnācis tik ilgi gaidītais “Tas”.  Stīvenu Kingu ik pa laikam lasu jau sen, kad gribas padrebināties. Izlasu un tad drebinos labu laiciņu. Kingam ir talants aprakstīt jebkuru lietu tā, ka auksti sametas un gribas pabāzt galvu zem segas. Jā, jūs var nobiedēt pat veļas rullis. Pārstāstot sižetu – smieklīgi. Lasi – un paliek neomulīgi.

Ieraudzīju “Zvaigznes” mājaslapā, sadaļā “drīzumā” grāmatu “Tas” un lēkāju no prieka, gaidīju un milzu nepacietību un sagaidīju.tas Tātad – ko sola sižets. Amerikas pilsētā Derijā pazūd un iet bojā daudz bērnu. Pilsētiņā valda liels un mistisks ļaunums, kuru pieaugušie pārsvarā neredz un nejūt. Septiņi bērni, kurus apvieno dzīves pabērnu loma, sadraudzējas un, apvienojot spēkus, uzvar ļaunumu…vismaz sakauj uz laiku. Jo pēc 27 gadiem viņiem nākas atgriezties pēdējai cīņai. Apmēram šādu sižetu sola grāmatas anotācija.

Sākot lasīt, blakus nodarbes vēlams atmest. Sižetā ir jāiedziļinās, tas ir saraustīts, stāsta te par pagātni, te par nākotni. Viss sākas ar nu jau ikonisko dzelteno lietus mētelīti un laiviņu. Puisīša dikti žēl.

Tālāk es ar baudu iegremdējos Kinga radītajā atmosfērā. Uz grāmatas vidu jau iegremdējos par daudz, nu gandrīz jau bikses pilnas 😀

Te nevar tā acis laist pāri, lai uztvertu sižetu. Ainas jālasa rūpīgi un jāizbauda.Ļoti pakāpeniski iepazīstamies ar galvenajiem varoņiem, paralēli pieaugušiem un bērnībā. Iepazīstam, ko viņiem ir nodarījis Klauns un dzīve, kā viņi spējuši nepakļauties.

Tālāk baismās ainas kļūst jau drusku pierastas…un beigās pat tik lielam Kinga cienītājam un bailulim kā man kārtēja pūstošu/tekošu/glumu radījumu pakaļdzīšanās tikai izraisīja domu…atkal?

Gaidīju, gaidīju tās episkās cīņas…nu lai vismaz viena būtu šajā grāmatā!!! Bet – nikā. Sēdi uz celma un gaida otru daļu, kura sazin kad iznāks. Filmu skatīties iekšu man nav 😀

Kingam briesmas draud pat no tik neizteiksmīgas lietas kā izlietnes noteka. Dīvaini, ka no tualetes poda neizšāvās gluma roka, lai kādu ierautu savā realitātē 😀

 

 

Game of Thrones un asinsgrēks.

Esmu jau, esmu apsēsts seriāla fans. Pusi seriāla gan neskatījos, jo nevarēju izturēt tik drausmu ļaužu mocīšanu, bet cītīgi sekoju visam līdzi. Jau pirmajās sērijās sapņaini dvesu, ka John Snow un Daenerys būtu jāsaiet kopā, nu viņi būtu ideāls pāris! Protams, pēc Daenerys mīlestības ar (Moon of my life) Khal Drogo un John love ar Igrytt es sapratu, ka esmu dziļi maldījusies un viņiem ir pilnīgi atsevišķi likteņi.

Bet, ko domājies, ļaunais liktenis un laužu pašu muļķība ir novedusi pie tā, ka mans mīļais Džons un karaliene Daenerys (kurš vēl ir īstais karalis, par to viņi gan jau vēl spriedīs) ir kvēlas mīlas reibonī vienā gultā. Un paralēli viņu sen gaidītajai mīlestībai mēs uzzinām ko?! Daenerys ir Džona tēvamāsa!!

Ziniet, viņu gultas ainas no tā kļuva tikai pievilcīgākas.

Kaut kas ar tām Troņu spēlēm tāds ir. Divi karstākie mīlas pārīši ir tīrākais incests – dvīņi Cersei un Jaime un tagad vēl Daenerys ar savu brāļadēlu Džonu. Kas dzīvē šķiet vienkāŗši šaušalīgs un pilnīgi nepieņemams, šajā seriālā ir ne vien normāli, bet arī forši.

Skandināvu detektīvs

Jau labu laiku detektīvu frontē uzvaru saglabā skandināvu detektīvi.  Zviedru, norvēģu, tagad arī somu krimiķi iet uz urrā. Arī es pati tos štabeļiem lasīju un pa bišķim knābāju arī tagad, dzīvojot melnajā caurumā. Vei, kādi novērojumi man ir izkristalizējušies laika gaitā par fenomenu – skandināvu detektīvs.

  1. Skandināvu detektīvos bieži, ļoti bieži nolaupa un/vai moka mazus bērnus. Dažreiz bērni izdzīvo un cenšas dzīvot normālu dzīvi, dažreiz nojūdzas un kļūst par maniakiem.
  2. Reizēm arī gadās, ka māte nonarkojas vai pakaras, neņemot vērā tādu mazsvarīgu sīkumu kā mazu bērnu sev pie sāniem. Tad mazais attiecīgi sēž pie mammas un gaida, kad viņa izgulēsies, līdz viņu pēc n-tajām dienām kāds atrod. Protams, arī šiem bēŗniem taisns ceļs uz maniakiem.
  3. Ja tu esi labs policists, kurš spēj noķert maniaku vai vnk slepkavu, tava ģimenes dzīve ir galīgā dimbā vai tādas vispār nav. Tev arī noteikti ir narkotiku un/vai alkahola atkarība.
  4. Arī veselība tev ir sabeigta un tu esi hroniski neizgulējies un nomocījies. Tomēr pamanies noķert maniaku.
  5. Nedrīkst arī aizmirst cilvēktirdziecību, kas Skandināvijā izrādās augstā cieņā.

Tā nu ja, pēc ‘”Leoparda” pārstāju lasīt Nesbē. Pēc “Nāras” gandrīz atteicos no Lekbergas. (starp citu, vienīgais policists bez atkarībām un ar normālu ģimeni). Tagad tomēr izlasīju “Pūce medī naktī” (daudz mocītu bēŗnu, bēŗns pie pakārušās mātes un maniaki…maniaki) un iesāku “Viņa ceļo viena” (jau pirmajās lapās pazudis mazulis).

Kas tad būtībā šajos drūmiķos tāds ir, ka cilvēki aizgūtnēm lasa?

“Septītā kamera”. Kerija Drūrija.

Jūnijs mums tik dīvains, ka laika pavadīšana notiek kā novembrī – vilnas zeķes kājās, milzu krūze ar tēju un Grāmata.

Un kaut kā ļoti aktuāli man trāpījās rokās “Septītā kamera”. Kaut arī tās vāks nebūt nevilina un neinformē par saturu, grāmata izrādījās interesanta, aktuāla un tika “izrauta” 24 stundu ietvaros. septita kamera

Īsumā par sižetu. Pēc visa spriežot, darbība risinās Lielbritānijā un, kaut arī sabiedriskā iekārta līdzinās distopijai, darbības laiks varētu būt mūsdienas vai pat kādi pagājušie gadi (ar internetu švakucki un nekādi īpašie tehnoloģiju sasniegumi nav novēroti). Sabiedrība, kā vienmēr, sastāv no tiem, kam ir daudz un tiem, kam nav gandrīz ne sū… Visa sāls ir tajā, ka cilvēkiem ir kādudien ir apnikusi liberālā tiesu sistēma, kas ļauj maniakiem un slepkavām iziet no tiesas sveikā tikai tādēļ, ka  ir bijušas iespējas interpretēt situācijas, pierādījumus un likuma burtu sev par labu. Tā nu vecā tiesu sistēma ir likvidēta un vietā radīts realitātes šovs – nevainības prezumpcija vairs nepastāv. Apsūdzēto slepkavībā noskuj uz nullīti un iestūķē kamerā. Viņam ir 7 dienas laika, katru dienu pavada citā kamerā, līdz septītajā dienā apsūdzēto ieliek  7. kamerā ar elektrisko krēslu un pēc skatītāju balsojuma rezultāta tiek vai nu atbrīvots vai arī tiek nonāvēts.

Tālāk būs spoileriem pilns grāmatas apraksts un mani spriedelējumi. Nesakiet, ka nebrīdināju 😀

Grāmatas galvenā varone ir pavisam jauna meitene Marta, gājusi no nabadzīgā pilsētas gala, saukta par Daudzstāvenēm. Meitene tiek pieķerta ar ieroci rokās pie ļoti bagāta, ietekmīga un sabiedrības mīlēta vīrieša līķa. Tā kā viņa atzīst savu vainu slepkavībā, viņa viens un divi attopas ar pliku galvu Pirmajā kamerā. Protams, mēs jau lasot varam saprast, ka meitene nav šāvusi un viņas atzīšanās + gaidāmā nāve ir tikai mēģinājums cīnīties pret pastāvošo situāciju. Situācija drusku atgādina filmas “The Running Man” un “The Gamer” , kur arī “noziedznieku ” sodīšana ar nāvi ir pārvērsta par šovu. Tikai šajā ir daudz mazāk izklaides. Skatītājiem tiek piedāvāts raidījums ar nozieguma apspriešanu un iespēja skatīties vienmuļus video no kamerām.

Martas likteni lems skatītāji ar savu balsojumu nedēļas laikā. Situācija mums, demokrātijā augušajiem, varētu likties šķebinoši absurda. Bet, zināt, pēc visām šausmām, ko redzu ziņās… Kad lasi, ka dara pāri maziem bērniem un slaktē pa labi un pa kreisi cilvēkus… Tad es pēkšņi varu saprast apsargu, kas, naidā drebot, sita ieslodzīto un kliedza, ka iztērēs savu mēnešalgu, lai dabūtu viņu uz elektriskā krēsla. Cik ilgi un cik tālu ir laba rietumu kultūras liberālā sistēma? Kā darīt, lai būtu pareizi? Un iestādījums, ka katrs iedzīvotājs reizē var būt gan zvērinātais, gan tiesnesis, gan bende, varētu būt labs. Līdz atduras pret faktu, ka nekas nav vieglāks, kā sagrozīt informāciju un manipulēt ar cilvēku masām. Un tad apsūdzēto krēslā sēž cilvēks bez sabiedriska svara un nozīmes, toties ar “pierādījumiem”noziegumā.

Grāmata it kā paredzēta jauniešu auditorijai un tajā netrūkst romantikas, tomēr šeit jaunā meitene izvēlas iet pa ļoti smagu ceļu, liekot savu dzīvību un mīlestību zemāk par iespēju cīnīties taisnības vārdā. Un šajā gadījumā es viņas upurim noticēju un negribējās arī sašutumā iekliegties, ka tik stulbi neviens nerīkotos. Tā nu grāmata nav tikai izklaide, tā var arī likt daudz domāt.

 

“Visuma vērpēji”. Artūrs Bērziņš

Paņēmu arī es izlasīt jauno latviešu fantastikas pārstāvi “Visuma vērpēji”.visumaverp Pirms ķerties pie grāmatas, izlasīju arī pieejamos aprakstus, no kuriem uzzināju, ka autors būtībā ir mākslinieks, jebšu pārstāv mākslas vizuālo pusi un rakstniecībā trenējies nav. No aprakstiem  arī uzzināju, ka darbs pārstāvot tā saukto weird fiction un – kas tas vispār tāds ir.

Tātad – par grāmatu. Fantastikas žanrs man ir bijis mīļš no sākta gala. Tik pat svarīgi man ir arī, lai valoda būtu laba, lai sižets interesants un lai notikumi ir ticami. Ja sižets te bija interesants un valoda ok, tad ar notikumu ticamību  un sižeta slīpēšanu autoram bijis pašvaki.

Sižets īsumā. Karlīna nupat kārto sesiju, kad uz ielas pie viņas pienāk puisis, kurš sāk uztraukti stāstīt, ka viņas vārds nemaz nav Karlīna un ka visa viņas dzīve ir vieni vienīgi māņi, jo viņai ir izskalotas smadzenes un savu īsto pagātni viņa neatceras. Meitene, protams, viņam netic un uzskata par tērētu, bet tas netraucē viņai ļauties piedzīvojumu garam un braukt ar čali pa tumšiem pakšiem un līst pazemes caurumos pamestu rūpnīcu korpusā. Kā jau mēs visi nojaušam, puisis nav tērēts un Karlīna attopas ierauta Visuma nozīmes cīņā par pastāvēšanu.

Grāmata viennozīmīgi nav klasiska piedzīvojumu literatūras pārstāve. Brīžiem rodas sajūta, ka redzu autoru, kurš ķiķinādams pieraksta sižetu un piefiksē vienu trakāku un/vai nejēdzīgāku ideju pēc otras. (Konstebls kilograms, piemēram)

Kādi būtu plusi? Lielākais pluss viennozīmīgi ir vāks. Tas ir ļooti skaists un iespaidīgs. Patika arī autora fantāzijas lidojums un apraksti. Snaudošā Visuma Būtne, kuras matos mīt mūsu realitātes, izdevās izcili. Pilnīgi redzēju spilgtās, skaistās vai riebīgās ainas acu priekšā.

Tagad garāk par mīnusiem. Un mīnuss laikam ir viens, bet ļoti Liels un Trekns. Autors ir izdomājis sižetu un idejas, kuras vēlējies iepīt sižetā un pierakstījis. Un bez īpašas slīpēšanas un pārlabošanas atzinis to par labu esam. Vairākās vietās sižets pavirši sapīts un neticams. Es varu noticēt un grāmatā pieņemt jebko, pat, ja uzrakstītu, ka augstākās būtnes visumā patiesībā ir lenteņi, bet es nekad nenoticēšu tik neadekvātai cilvēku rīcībai kā “Visuma vērpējos”. Nu neticu, ka cilvēks ar knapu knapu cerību izdzīvot stāvēs un spriedīs par filozofijas niansēm vai stāstīs visiem, ka ir ekshibicionists un var staigāt pliks, ja abiem ar sievu grūtnieci kāds draud izsūkt smadzenes. Jā, es sapratu, ka autors dikti gribēja ielikt sižetā arī dziļi filozofiskas līnijas un ņirdzīgi ironiskus spriedumus par cilvēku masām, bet…bet… tas tomēr ir jādara ticamāk.

Varu palepoties, ka man ģimenē arī ir rakstnieks – māsa gatavo izdošanai otru grāmatu. Un katru grāmatu viņa slīpē un pārlabo, pārrakstot vairākas reizes un rūpējoties par katru detaļu. Šeit es tādu autora atdevi un rūpes par savu darbu nejutu. Kaut kad agrāk arī pati jutu dzinuli Rakstīt. Radās spilgtas idejas vai forši momenti, ko pierakstīju un tālāk čiks vien bij, jo rakstīt grāmatu ir liels un smags darbs.

Par šo grāmatu kāda mana kolēģe ar atzinību teiktu “šizo”. Lai gan pirms gadiem lasītais Margaritas Perveņeckas “Gaetāno krematoss” ir daudz vairāk weird.

 

 

 

Sāku pildīt savas jaunā gada apņemšanās!

 

20170102_173225

Tikmēr errojos, ka nauda kaut kur pazūd, bet prieka no tā nav, kamēr trijos naktī pieņēmu lēmumu, ka sagādāšu pati sev svētku dāvanas. Nopirkšu tās grāmatas, ko sev liedzu, jo ŽĒL TAČU NAUDAS!! Pažēlo naudu un tad skābi smaidi, kad tās jau ir out of stock.

Tāpēc otrajā janvārī sagrābu savu naudas zutni un gāju uz Zvaigznes grāmatnīcu pirkt visus Geimenus, kas tur būs. Veikalā sāka reibt galva – atlaižu plaukti tur pilni ar visu ko ĻOTI LABU. Sapirkos vienreiz, aizgāju mājās un pēc brīža teciņus laidos otrajā tūrē. Un visu šo kaudzi ar grāmatām nopirku par nepilniem 45 eiro!! Mamma šokēti jautāja, cik tad ilgi es šo kravu lasīšu, bet es tak visas šīs jau esmu lasījusi. Neesmu tik bagāta, lai pirktu nelasītas grāmatas.

Kad tikšu tuvāk civilzācijai, iešu vēlreiz ķemmēt grāmatnīcu.

Tā ja, ļaudis! Ēdienu jūs apēdīsiet, drēbes novalkāsies un tiks izmestas. Bet grāmatas varēs lasīt, vēl pensijā esot!