Ogļu kalna bibliotēka

Joprojām atrodos sava lasīšanas melnā cauruma iekšienē.  Tik traki, kā bija, nav, bet kaut ko jaunu lasīt joprojām sanāk maz. Tomēr tagad ar prieku pateikšu jums, ka esmu atradusi labi, lielisku, brīnišķīgu grāmatu. ĪSTU literatūru.

“Ogļu kalna bibliotēku ” sāku lasīt divu iemeslu dēl.

1) tā ir “Prometeja” grāmata.

2)  kaut kur internetā izlasīju ļoti labu atsauksmi.

oglu-kalna-bibliotekaVāku atšķīru negribīgi, ieskatījos un, dieniņ mīļo, ieniru piecgades labākajā literārajā darbā! Lieliska valoda, labs tulkojums, interesanti un dzīvi varoņi plus tik sarežģīts sižets, ka es labu laiku neko nesapratu, bet tas netraucēja traukties uz priekšu pa tekstu kā medību sunim.

Sižetu pārstāstīt vienkārši NAV IESPĒJAMS! Ir pārdabiskas būtnes, daudz varenu, pārdabisku būtņu. Ir daudz vardarbības (tas mani drusku biedēja). Ir tik sarežģītas intrigas, ka galva kūp.

Bibliotēka ir īsta, bet reti kurš cilvēks gribētu tajā nokļūt. Mācīšanās šajā Bibliotēkā sniedz tādas zināšanas un varu, ka grūti aptvert, bet pati mācīšanās ir pasmags process.  Un, cik beigās sapratu, mācīšanās te dažiem notikusi vairākos līmeņos. Par dievu izmācīties laikam jau arī nevarētu būt viegli.

Grāmatu lasīju ar milzu baudu. Kā autors ko tādu varēja izdomāt?! Nu kā cilvēks var radīt kaut ko tik labu? Pēdējoreiz biju tādā sajūsmā par Lārsona “Millenium” triloģiju. Tik labas grāmatas gadās ļoti reti, to es jums kā grāmatu tārps varu teikt.

Ko es vēl varu teikt? Joziet uz grāmatu bodi un pērciet nost, grāmatas cena ir salīdzinoša zema (vēl viens pluss), vai joziet uz bibliotēku pieteikties rindā. Protams, uz parastu bibliotēku 🙂

 

 

 

Advertisements

TAS. Grāmata. Filmu neskatīšos.

Beidzot! Beidzot arī līdz mums ir atnācis tik ilgi gaidītais “Tas”.  Stīvenu Kingu ik pa laikam lasu jau sen, kad gribas padrebināties. Izlasu un tad drebinos labu laiciņu. Kingam ir talants aprakstīt jebkuru lietu tā, ka auksti sametas un gribas pabāzt galvu zem segas. Jā, jūs var nobiedēt pat veļas rullis. Pārstāstot sižetu – smieklīgi. Lasi – un paliek neomulīgi.

Ieraudzīju “Zvaigznes” mājaslapā, sadaļā “drīzumā” grāmatu “Tas” un lēkāju no prieka, gaidīju un milzu nepacietību un sagaidīju.tas Tātad – ko sola sižets. Amerikas pilsētā Derijā pazūd un iet bojā daudz bērnu. Pilsētiņā valda liels un mistisks ļaunums, kuru pieaugušie pārsvarā neredz un nejūt. Septiņi bērni, kurus apvieno dzīves pabērnu loma, sadraudzējas un, apvienojot spēkus, uzvar ļaunumu…vismaz sakauj uz laiku. Jo pēc 27 gadiem viņiem nākas atgriezties pēdējai cīņai. Apmēram šādu sižetu sola grāmatas anotācija.

Sākot lasīt, blakus nodarbes vēlams atmest. Sižetā ir jāiedziļinās, tas ir saraustīts, stāsta te par pagātni, te par nākotni. Viss sākas ar nu jau ikonisko dzelteno lietus mētelīti un laiviņu. Puisīša dikti žēl.

Tālāk es ar baudu iegremdējos Kinga radītajā atmosfērā. Uz grāmatas vidu jau iegremdējos par daudz, nu gandrīz jau bikses pilnas 😀

Te nevar tā acis laist pāri, lai uztvertu sižetu. Ainas jālasa rūpīgi un jāizbauda.Ļoti pakāpeniski iepazīstamies ar galvenajiem varoņiem, paralēli pieaugušiem un bērnībā. Iepazīstam, ko viņiem ir nodarījis Klauns un dzīve, kā viņi spējuši nepakļauties.

Tālāk baismās ainas kļūst jau drusku pierastas…un beigās pat tik lielam Kinga cienītājam un bailulim kā man kārtēja pūstošu/tekošu/glumu radījumu pakaļdzīšanās tikai izraisīja domu…atkal?

Gaidīju, gaidīju tās episkās cīņas…nu lai vismaz viena būtu šajā grāmatā!!! Bet – nikā. Sēdi uz celma un gaida otru daļu, kura sazin kad iznāks. Filmu skatīties iekšu man nav 😀

Kingam briesmas draud pat no tik neizteiksmīgas lietas kā izlietnes noteka. Dīvaini, ka no tualetes poda neizšāvās gluma roka, lai kādu ierautu savā realitātē 😀

 

 

Game of Thrones un asinsgrēks.

Esmu jau, esmu apsēsts seriāla fans. Pusi seriāla gan neskatījos, jo nevarēju izturēt tik drausmu ļaužu mocīšanu, bet cītīgi sekoju visam līdzi. Jau pirmajās sērijās sapņaini dvesu, ka John Snow un Daenerys būtu jāsaiet kopā, nu viņi būtu ideāls pāris! Protams, pēc Daenerys mīlestības ar (Moon of my life) Khal Drogo un John love ar Igrytt es sapratu, ka esmu dziļi maldījusies un viņiem ir pilnīgi atsevišķi likteņi.

Bet, ko domājies, ļaunais liktenis un laužu pašu muļķība ir novedusi pie tā, ka mans mīļais Džons un karaliene Daenerys (kurš vēl ir īstais karalis, par to viņi gan jau vēl spriedīs) ir kvēlas mīlas reibonī vienā gultā. Un paralēli viņu sen gaidītajai mīlestībai mēs uzzinām ko?! Daenerys ir Džona tēvamāsa!!

Ziniet, viņu gultas ainas no tā kļuva tikai pievilcīgākas.

Kaut kas ar tām Troņu spēlēm tāds ir. Divi karstākie mīlas pārīši ir tīrākais incests – dvīņi Cersei un Jaime un tagad vēl Daenerys ar savu brāļadēlu Džonu. Kas dzīvē šķiet vienkāŗši šaušalīgs un pilnīgi nepieņemams, šajā seriālā ir ne vien normāli, bet arī forši.

Skandināvu detektīvs

Jau labu laiku detektīvu frontē uzvaru saglabā skandināvu detektīvi.  Zviedru, norvēģu, tagad arī somu krimiķi iet uz urrā. Arī es pati tos štabeļiem lasīju un pa bišķim knābāju arī tagad, dzīvojot melnajā caurumā. Vei, kādi novērojumi man ir izkristalizējušies laika gaitā par fenomenu – skandināvu detektīvs.

  1. Skandināvu detektīvos bieži, ļoti bieži nolaupa un/vai moka mazus bērnus. Dažreiz bērni izdzīvo un cenšas dzīvot normālu dzīvi, dažreiz nojūdzas un kļūst par maniakiem.
  2. Reizēm arī gadās, ka māte nonarkojas vai pakaras, neņemot vērā tādu mazsvarīgu sīkumu kā mazu bērnu sev pie sāniem. Tad mazais attiecīgi sēž pie mammas un gaida, kad viņa izgulēsies, līdz viņu pēc n-tajām dienām kāds atrod. Protams, arī šiem bēŗniem taisns ceļs uz maniakiem.
  3. Ja tu esi labs policists, kurš spēj noķert maniaku vai vnk slepkavu, tava ģimenes dzīve ir galīgā dimbā vai tādas vispār nav. Tev arī noteikti ir narkotiku un/vai alkahola atkarība.
  4. Arī veselība tev ir sabeigta un tu esi hroniski neizgulējies un nomocījies. Tomēr pamanies noķert maniaku.
  5. Nedrīkst arī aizmirst cilvēktirdziecību, kas Skandināvijā izrādās augstā cieņā.

Tā nu ja, pēc ‘”Leoparda” pārstāju lasīt Nesbē. Pēc “Nāras” gandrīz atteicos no Lekbergas. (starp citu, vienīgais policists bez atkarībām un ar normālu ģimeni). Tagad tomēr izlasīju “Pūce medī naktī” (daudz mocītu bēŗnu, bēŗns pie pakārušās mātes un maniaki…maniaki) un iesāku “Viņa ceļo viena” (jau pirmajās lapās pazudis mazulis).

Kas tad būtībā šajos drūmiķos tāds ir, ka cilvēki aizgūtnēm lasa?

“Septītā kamera”. Kerija Drūrija.

Jūnijs mums tik dīvains, ka laika pavadīšana notiek kā novembrī – vilnas zeķes kājās, milzu krūze ar tēju un Grāmata.

Un kaut kā ļoti aktuāli man trāpījās rokās “Septītā kamera”. Kaut arī tās vāks nebūt nevilina un neinformē par saturu, grāmata izrādījās interesanta, aktuāla un tika “izrauta” 24 stundu ietvaros. septita kamera

Īsumā par sižetu. Pēc visa spriežot, darbība risinās Lielbritānijā un, kaut arī sabiedriskā iekārta līdzinās distopijai, darbības laiks varētu būt mūsdienas vai pat kādi pagājušie gadi (ar internetu švakucki un nekādi īpašie tehnoloģiju sasniegumi nav novēroti). Sabiedrība, kā vienmēr, sastāv no tiem, kam ir daudz un tiem, kam nav gandrīz ne sū… Visa sāls ir tajā, ka cilvēkiem ir kādudien ir apnikusi liberālā tiesu sistēma, kas ļauj maniakiem un slepkavām iziet no tiesas sveikā tikai tādēļ, ka  ir bijušas iespējas interpretēt situācijas, pierādījumus un likuma burtu sev par labu. Tā nu vecā tiesu sistēma ir likvidēta un vietā radīts realitātes šovs – nevainības prezumpcija vairs nepastāv. Apsūdzēto slepkavībā noskuj uz nullīti un iestūķē kamerā. Viņam ir 7 dienas laika, katru dienu pavada citā kamerā, līdz septītajā dienā apsūdzēto ieliek  7. kamerā ar elektrisko krēslu un pēc skatītāju balsojuma rezultāta tiek vai nu atbrīvots vai arī tiek nonāvēts.

Tālāk būs spoileriem pilns grāmatas apraksts un mani spriedelējumi. Nesakiet, ka nebrīdināju 😀

Grāmatas galvenā varone ir pavisam jauna meitene Marta, gājusi no nabadzīgā pilsētas gala, saukta par Daudzstāvenēm. Meitene tiek pieķerta ar ieroci rokās pie ļoti bagāta, ietekmīga un sabiedrības mīlēta vīrieša līķa. Tā kā viņa atzīst savu vainu slepkavībā, viņa viens un divi attopas ar pliku galvu Pirmajā kamerā. Protams, mēs jau lasot varam saprast, ka meitene nav šāvusi un viņas atzīšanās + gaidāmā nāve ir tikai mēģinājums cīnīties pret pastāvošo situāciju. Situācija drusku atgādina filmas “The Running Man” un “The Gamer” , kur arī “noziedznieku ” sodīšana ar nāvi ir pārvērsta par šovu. Tikai šajā ir daudz mazāk izklaides. Skatītājiem tiek piedāvāts raidījums ar nozieguma apspriešanu un iespēja skatīties vienmuļus video no kamerām.

Martas likteni lems skatītāji ar savu balsojumu nedēļas laikā. Situācija mums, demokrātijā augušajiem, varētu likties šķebinoši absurda. Bet, zināt, pēc visām šausmām, ko redzu ziņās… Kad lasi, ka dara pāri maziem bērniem un slaktē pa labi un pa kreisi cilvēkus… Tad es pēkšņi varu saprast apsargu, kas, naidā drebot, sita ieslodzīto un kliedza, ka iztērēs savu mēnešalgu, lai dabūtu viņu uz elektriskā krēsla. Cik ilgi un cik tālu ir laba rietumu kultūras liberālā sistēma? Kā darīt, lai būtu pareizi? Un iestādījums, ka katrs iedzīvotājs reizē var būt gan zvērinātais, gan tiesnesis, gan bende, varētu būt labs. Līdz atduras pret faktu, ka nekas nav vieglāks, kā sagrozīt informāciju un manipulēt ar cilvēku masām. Un tad apsūdzēto krēslā sēž cilvēks bez sabiedriska svara un nozīmes, toties ar “pierādījumiem”noziegumā.

Grāmata it kā paredzēta jauniešu auditorijai un tajā netrūkst romantikas, tomēr šeit jaunā meitene izvēlas iet pa ļoti smagu ceļu, liekot savu dzīvību un mīlestību zemāk par iespēju cīnīties taisnības vārdā. Un šajā gadījumā es viņas upurim noticēju un negribējās arī sašutumā iekliegties, ka tik stulbi neviens nerīkotos. Tā nu grāmata nav tikai izklaide, tā var arī likt daudz domāt.

 

“Visuma vērpēji”. Artūrs Bērziņš

Paņēmu arī es izlasīt jauno latviešu fantastikas pārstāvi “Visuma vērpēji”.visumaverp Pirms ķerties pie grāmatas, izlasīju arī pieejamos aprakstus, no kuriem uzzināju, ka autors būtībā ir mākslinieks, jebšu pārstāv mākslas vizuālo pusi un rakstniecībā trenējies nav. No aprakstiem  arī uzzināju, ka darbs pārstāvot tā saukto weird fiction un – kas tas vispār tāds ir.

Tātad – par grāmatu. Fantastikas žanrs man ir bijis mīļš no sākta gala. Tik pat svarīgi man ir arī, lai valoda būtu laba, lai sižets interesants un lai notikumi ir ticami. Ja sižets te bija interesants un valoda ok, tad ar notikumu ticamību  un sižeta slīpēšanu autoram bijis pašvaki.

Sižets īsumā. Karlīna nupat kārto sesiju, kad uz ielas pie viņas pienāk puisis, kurš sāk uztraukti stāstīt, ka viņas vārds nemaz nav Karlīna un ka visa viņas dzīve ir vieni vienīgi māņi, jo viņai ir izskalotas smadzenes un savu īsto pagātni viņa neatceras. Meitene, protams, viņam netic un uzskata par tērētu, bet tas netraucē viņai ļauties piedzīvojumu garam un braukt ar čali pa tumšiem pakšiem un līst pazemes caurumos pamestu rūpnīcu korpusā. Kā jau mēs visi nojaušam, puisis nav tērēts un Karlīna attopas ierauta Visuma nozīmes cīņā par pastāvēšanu.

Grāmata viennozīmīgi nav klasiska piedzīvojumu literatūras pārstāve. Brīžiem rodas sajūta, ka redzu autoru, kurš ķiķinādams pieraksta sižetu un piefiksē vienu trakāku un/vai nejēdzīgāku ideju pēc otras. (Konstebls kilograms, piemēram)

Kādi būtu plusi? Lielākais pluss viennozīmīgi ir vāks. Tas ir ļooti skaists un iespaidīgs. Patika arī autora fantāzijas lidojums un apraksti. Snaudošā Visuma Būtne, kuras matos mīt mūsu realitātes, izdevās izcili. Pilnīgi redzēju spilgtās, skaistās vai riebīgās ainas acu priekšā.

Tagad garāk par mīnusiem. Un mīnuss laikam ir viens, bet ļoti Liels un Trekns. Autors ir izdomājis sižetu un idejas, kuras vēlējies iepīt sižetā un pierakstījis. Un bez īpašas slīpēšanas un pārlabošanas atzinis to par labu esam. Vairākās vietās sižets pavirši sapīts un neticams. Es varu noticēt un grāmatā pieņemt jebko, pat, ja uzrakstītu, ka augstākās būtnes visumā patiesībā ir lenteņi, bet es nekad nenoticēšu tik neadekvātai cilvēku rīcībai kā “Visuma vērpējos”. Nu neticu, ka cilvēks ar knapu knapu cerību izdzīvot stāvēs un spriedīs par filozofijas niansēm vai stāstīs visiem, ka ir ekshibicionists un var staigāt pliks, ja abiem ar sievu grūtnieci kāds draud izsūkt smadzenes. Jā, es sapratu, ka autors dikti gribēja ielikt sižetā arī dziļi filozofiskas līnijas un ņirdzīgi ironiskus spriedumus par cilvēku masām, bet…bet… tas tomēr ir jādara ticamāk.

Varu palepoties, ka man ģimenē arī ir rakstnieks – māsa gatavo izdošanai otru grāmatu. Un katru grāmatu viņa slīpē un pārlabo, pārrakstot vairākas reizes un rūpējoties par katru detaļu. Šeit es tādu autora atdevi un rūpes par savu darbu nejutu. Kaut kad agrāk arī pati jutu dzinuli Rakstīt. Radās spilgtas idejas vai forši momenti, ko pierakstīju un tālāk čiks vien bij, jo rakstīt grāmatu ir liels un smags darbs.

Par šo grāmatu kāda mana kolēģe ar atzinību teiktu “šizo”. Lai gan pirms gadiem lasītais Margaritas Perveņeckas “Gaetāno krematoss” ir daudz vairāk weird.

 

 

 

Sāku pildīt savas jaunā gada apņemšanās!

 

20170102_173225

Tikmēr errojos, ka nauda kaut kur pazūd, bet prieka no tā nav, kamēr trijos naktī pieņēmu lēmumu, ka sagādāšu pati sev svētku dāvanas. Nopirkšu tās grāmatas, ko sev liedzu, jo ŽĒL TAČU NAUDAS!! Pažēlo naudu un tad skābi smaidi, kad tās jau ir out of stock.

Tāpēc otrajā janvārī sagrābu savu naudas zutni un gāju uz Zvaigznes grāmatnīcu pirkt visus Geimenus, kas tur būs. Veikalā sāka reibt galva – atlaižu plaukti tur pilni ar visu ko ĻOTI LABU. Sapirkos vienreiz, aizgāju mājās un pēc brīža teciņus laidos otrajā tūrē. Un visu šo kaudzi ar grāmatām nopirku par nepilniem 45 eiro!! Mamma šokēti jautāja, cik tad ilgi es šo kravu lasīšu, bet es tak visas šīs jau esmu lasījusi. Neesmu tik bagāta, lai pirktu nelasītas grāmatas.

Kad tikšu tuvāk civilzācijai, iešu vēlreiz ķemmēt grāmatnīcu.

Tā ja, ļaudis! Ēdienu jūs apēdīsiet, drēbes novalkāsies un tiks izmestas. Bet grāmatas varēs lasīt, vēl pensijā esot!

 

Grinčs

Svētki klāt. Būtu jāpriecājas un jāizbauda. Kaut kā nesanāk. Ieilgusi pubertātes krīze, kas peldoši pārgājusi pusmūža krīzē un pa virsu kā bagātīgs garnējums uz  kūkas – pēcdzemdību depresija.

Ko gribas darīt? Ietīties segā, ieliet sev krietnu krūzi karstvīna un ieslēgt visu garo Aliens sēriju.

Ko es daru? Sakožu zobus, publikā smaidu, sagādāju nepieciešamākās dāvanas (sev, protams, ne. Mammām jau nepienākas!!), beržu māju utt. Vakar līdz diviem naktī cīnījos ar mazo, paralēli meistarojot skudrupūznīšus kā ciemakukuli svētku pusdienās pie vīra radiem. Jēs!!

Šodien mazā sagādāja mazu svētku dāvanu, visu rīta cēlienu brēcot un galu galā iemiegot. Sapakoju vīru un vecāko puiku + skudrupūznīšus prom pie radiem un palikām ar mazo guļavu mājās.

Izslēdzu džingl bells un ierubīju Simpsonus visā viņu ciniskajā krāšņumā.

Vismaz kaut kas.

Je jē!! Priecīgus jums arī! 🙂

Karaļa Staha baismā karadraudze.

stahsSen atpakaļ lasīju baltkrievu rakstnieka Vladimira Karatkēviča baisīgo un interesanto grāmatu par karaļa Staha baismo karadraudzi. Grāmata izdota pasen, 1985. gadā un tagad parastā grāmatnīcā jūs to ar uguni nesameklēsiet.

Es savu nopirku jaukajā Jāņa Rozes antikvariātā uz Blaumaņa ielas (nav, nav vairs šī jaukā veikaliņa!!).

Par pašu grāmatu. Galvenais varonis Andrejs Belareckis ir etnogrāfs, folklorists laikā, kad sievietes vēl valkāja greznus tērpus un nebija elektrības. Andrejs meklē un pieraksta senas tautas teiksmas, leģendas un tamlīdzīgu folkloru, cenšoties saglabāt tautas mantojumu.

Senu leģendu meklējumos vīrietis ieklīst tālumtālā Baltkrievijas nomalē, kur tiek laipni uzņemts Dūksta Egļu muižā pie Janousku dzimtas pēdējās atvases, Nadzejas Ramanaunas Janouskas. Nadzejas mantotā pils ir vecum veca, skaista, bet arī baismīgi nolaista, tumša un drūma vieta sena, vientulīga, milzīga parka vidū. Ap pils parku plešas milzīgi purvāji un rudens tumsa.

Atmosfēra rādīta diezgan pabaisa un protams, ka lasītājs gaida spokus, rēgus un kādus tik vēl ne mošķus. Pats Andrejs spokus negaida, jo viņiem netic. Laika gaitā izrādās, ka šī vieta ir nolādēta, Janousku senčiem veicot drausmīgu nodevību. Nabaga Nadzeja, kura ir nomākta un trausla meitene, tomēr ir drosmīga un gudra būtne, un Andrejs Belareckis nespēj atstāt meiteni rēgu un ļaundaru varā. Folklorists nolemj izdibināt, kas par dīvainībām risinās šajā apvidū.

Autora valoda ir ļoti laba, tāda drusku vecmodīga, bet tas lieliski piestāv un palīdz radīt atmosfēru, no kuras man “asinis stinga dzīslās” (citēju grāmatu). Arī tulka darbs, manuprāt, ir ļoti, ļoti labs. Lasīt bija interesanti, ļoti dzīvoju līdzi varoņiem, bija daudz pārsteigumu.

Vienīgais, ko, tagad pārlasot, pamanīju, tur ir šķiru cīņas un revolūcijas momenti, bet to laidu gar ausīm.

1979. gadā pēc grāmatas motīviem tika uzņemta filma – blāvs, miegains murgs, kuru neiesaku skatīties. Ek, ja tagad Bebkmambetovs ņemtos filmēt Karadraudzi!!Tā tik būtu filmiņa!

 

“Rīta Zvaigzne”. Un ķeskas šķīst.

rita-zvaigzneJēj! Izlasīju triloģijas par Derovu, sarkano dumpinieku, trešo daļu. Brīdinu, ka tālākajā tekstā spoileru būs papilnam.

Tātad, atceramies, ka iepriekšējā daļā Derovs nokļuva no savas uzvaras pa taisno lielos sū… Ar eksprespastu viņam tika piegādāta kaste ar paša Areja galvu, draugi kā kurais, daži pagalam, daži nodevuši un iešāvuši mugurā. Pašu ved pie valdnieces Lunas, lai veiktu vivisekciju. Tomēr vivisekcija nenotiek. Pēc ilgstoša posma, ko Derovs pavada tumšā caurumā, viņš pamostas pliks, smirdīgs un izkāmējis uz galda Šakāļa viesībās.

Trešā daļa var sākties. Var nogalināt revolūcijas vadoņus, bet ne revolūciju! Pēc laiciņa Derovs ir uzčinīts kā jauns un pārgalvīgās cīņās parāda Zeltiem, kur vēži ziemo. Par grandiozajiem kauju aprakstiem man vecā vaina, miegu ciet (toties “Vilnā” varēju ar interesi lasīt, kā varoņi dienām ilgi kāpj pa kāpnēm uz leju un augšu :)). Bet bija liels prieks konstatēt, ka autors tomēr spēj  aizraut un ieinteresēt. Ļoti interesanti bija lasīt par Obsidiānu zemi un brīnīties, ka Zeltiem pietika pacietības tā krāmēties – teraformēt ainavu, grebt visādus mošķus, lai maldinātu jauno civilizāciju. Vai tiešām pie tādām zināšanām nevarēja vienkārši ielikt smadzenēs čipiņu? (Šis jautājums mani mocīja pie visām trim daļām).

Par pašu autoru rodas sajūta, ka džigits savos sižetos kā aptieķnieks svēris un pilinājis varoņu raksturus un sižetus. Ne tā – no sirds, bet gan, kas vēl vajadzīgs, lai cilvēki pavilktos. Pavilkos jau ar! Bet varoņi tādi…tādi…kā teikt, izdomāti. Parasti ļoti pārdzīvoju par varoņu nāvi. Un Ragnārs ar Sevro bija iemīļotākie varoņi, šoreiz tik pasmīnēju, jo zināju, ka autors viņus nomušīs.  Būtu varējis novākt koč Mustangu, es neteiktu ne pieci. Vēl gaidīju, kad novāks Telemanu klanu, bet viņus tikai drusku apdauzīja 🙂

Par beigu sižetu autoram cepuri nost! Visam ticēju, pēc tam sajūsminājos.

Bez jautājumiem par čipiņiem es tik domāju par vienu lietu – tāda vara cilvēkiem, nāves tuksnešus pārvērš auglīgās zemēs, veido un dod dzīvību daždažādiem briesmogiem un nāriņām, bet sievietēm joprojām jādzemdē pa vecam, stundām ilgi mokoties? Kam tāds progress ir vajadzīgs? Jā, bet varbūt tā tikai tāda Zeltu tradīcija, viņi jau mīlēja savējos paretināt, lai būtu dabīgāk.

Visādā ziņā triloģija ļoti interesanta un prasmīgi uzrakstīta, silti varu ieteikt izklaides nolūkos. Ļoti gaidu filmu un ceru, ka tā nebūs tāda izkastrēta kā “Jupiter Ascending”. Vakar pirms miega ilgi domāju,  kurus aktierus varētu likt galvenajās lomās. Kaut kā grūti sanāk, līdz šim tā dzīvi iztēlojos Oktāvijas au Lunas lomā Keitu Vinsletu. Bet tādu perversi pievilcīgu mūdzi kā Šakāli nevaru i iedomāties, kur nu vēl pārējos.

P.S. Atsevišķs paldies blogerim Andrim, kurš ar saviem “Izklausies redzēts” apskatiem un “Pusķēniņa” recenziju izvilka mani no antilasīšanas komas 🙂