“Visuma vērpēji”. Artūrs Bērziņš

Paņēmu arī es izlasīt jauno latviešu fantastikas pārstāvi “Visuma vērpēji”.visumaverp Pirms ķerties pie grāmatas, izlasīju arī pieejamos aprakstus, no kuriem uzzināju, ka autors būtībā ir mākslinieks, jebšu pārstāv mākslas vizuālo pusi un rakstniecībā trenējies nav. No aprakstiem  arī uzzināju, ka darbs pārstāvot tā saukto weird fiction un – kas tas vispār tāds ir.

Tātad – par grāmatu. Fantastikas žanrs man ir bijis mīļš no sākta gala. Tik pat svarīgi man ir arī, lai valoda būtu laba, lai sižets interesants un lai notikumi ir ticami. Ja sižets te bija interesants un valoda ok, tad ar notikumu ticamību  un sižeta slīpēšanu autoram bijis pašvaki.

Sižets īsumā. Karlīna nupat kārto sesiju, kad uz ielas pie viņas pienāk puisis, kurš sāk uztraukti stāstīt, ka viņas vārds nemaz nav Karlīna un ka visa viņas dzīve ir vieni vienīgi māņi, jo viņai ir izskalotas smadzenes un savu īsto pagātni viņa neatceras. Meitene, protams, viņam netic un uzskata par tērētu, bet tas netraucē viņai ļauties piedzīvojumu garam un braukt ar čali pa tumšiem pakšiem un līst pazemes caurumos pamestu rūpnīcu korpusā. Kā jau mēs visi nojaušam, puisis nav tērēts un Karlīna attopas ierauta Visuma nozīmes cīņā par pastāvēšanu.

Grāmata viennozīmīgi nav klasiska piedzīvojumu literatūras pārstāve. Brīžiem rodas sajūta, ka redzu autoru, kurš ķiķinādams pieraksta sižetu un piefiksē vienu trakāku un/vai nejēdzīgāku ideju pēc otras. (Konstebls kilograms, piemēram)

Kādi būtu plusi? Lielākais pluss viennozīmīgi ir vāks. Tas ir ļooti skaists un iespaidīgs. Patika arī autora fantāzijas lidojums un apraksti. Snaudošā Visuma Būtne, kuras matos mīt mūsu realitātes, izdevās izcili. Pilnīgi redzēju spilgtās, skaistās vai riebīgās ainas acu priekšā.

Tagad garāk par mīnusiem. Un mīnuss laikam ir viens, bet ļoti Liels un Trekns. Autors ir izdomājis sižetu un idejas, kuras vēlējies iepīt sižetā un pierakstījis. Un bez īpašas slīpēšanas un pārlabošanas atzinis to par labu esam. Vairākās vietās sižets pavirši sapīts un neticams. Es varu noticēt un grāmatā pieņemt jebko, pat, ja uzrakstītu, ka augstākās būtnes visumā patiesībā ir lenteņi, bet es nekad nenoticēšu tik neadekvātai cilvēku rīcībai kā “Visuma vērpējos”. Nu neticu, ka cilvēks ar knapu knapu cerību izdzīvot stāvēs un spriedīs par filozofijas niansēm vai stāstīs visiem, ka ir ekshibicionists un var staigāt pliks, ja abiem ar sievu grūtnieci kāds draud izsūkt smadzenes. Jā, es sapratu, ka autors dikti gribēja ielikt sižetā arī dziļi filozofiskas līnijas un ņirdzīgi ironiskus spriedumus par cilvēku masām, bet…bet… tas tomēr ir jādara ticamāk.

Varu palepoties, ka man ģimenē arī ir rakstnieks – māsa gatavo izdošanai otru grāmatu. Un katru grāmatu viņa slīpē un pārlabo, pārrakstot vairākas reizes un rūpējoties par katru detaļu. Šeit es tādu autora atdevi un rūpes par savu darbu nejutu. Kaut kad agrāk arī pati jutu dzinuli Rakstīt. Radās spilgtas idejas vai forši momenti, ko pierakstīju un tālāk čiks vien bij, jo rakstīt grāmatu ir liels un smags darbs.

Par šo grāmatu kāda mana kolēģe ar atzinību teiktu “šizo”. Lai gan pirms gadiem lasītais Margaritas Perveņeckas “Gaetāno krematoss” ir daudz vairāk weird.

 

 

 

Advertisements