Akūts un ass ķermeniski piemeklēts lasīšanas VETO.

Jau pāris mēnešus ar mani notiek nepieredzēta parādība. Vai nu caurvējā esmu stāvējis (ha ha) vai arī Melnais caurums ir iesūcis…Nevaru un nevaru lasīt. Lai kādu grāmatu paņemtu un atšķirtu, atver vienu lappusi, otru, pašķir bišķi tālāk un vienkārši NEVARI lasīt tālāk. Ņēmu detektīvus, ņēmu drāmas, skumjas ziepju operas, romantiskas ziepju operas, pēdējā cerībā pat seksa grāmatiņas (visādus After utt) un nekā…nekā. Kā cilvēkam, kas visu mūžu uz grāmatām dzīvojis, sapratīsiet, ka tas ir pašausmīgs konstatējums.

Pēc tam atklājās, ka es nespēju vairs palasīt arī visus dienišķos blogus, kurus diendienā skatījos. Attaisi wordpress rīderi…pārlaid acis jaunajiem rakstiem….un ar steigu ver ciet, jo tev ir slikti.

Jē! Paliku stāvam tuksnesī kā cilvēks, kurš spēj lasīt tikai šo to vecu un zināmu plus vēl (ak, mūžīgs skaistums un daile!) trulos komentārus delfos un kasjauns.

Jebšu, sēžot pie galda vai citās intīmākās vietās, man vajag rokās grāmatu. Un ņēmu savas 30reizpārlasītās, vecās Anšlava Eglīša “Omartija kundzi”, “Nav tak dzimtene” un tik lasīju atkal pa3 reiz pēc kārtas.

Vai kādreiz atjaunosies mana iepriekšējā dzīve? Cik ilgi turpināsies šis mans sindroms?

Daļējs uzlabojums ir! Atnesu mājās jaunāko grāmatiņu par Eberhoferu Franci un to var, jā, var. Līdz pusei pat sagrauzu.

 

 

 

 

Advertisements