Kopsavilkums aiz vasaras

Gauži īsā, mainīgā vasara pagājuse. Kur tā iedzirkstījās? Vai iemiesoju dzīvē savus izsapņotos momentus? Vai attīstījos kā cilvēks? Vai jutos laimīga vismaz dažas no šīs vasaras dienām?

Atceros laimīgāko šīs vasaras dienu un, būtībā, vienu no laimīgākajām savā dzīvē. Laikam bija maijs. Mēs ar Pečuku vienas mājās. Valda saule, siltums, maigs vējš un smaržas. Visapkārt tik zaļš, ziedošs un skaists, ka vai sāp no visa lieliskuma. Mēs ar mazo čubināmies pie puķu dobes, es ravēju un lieku nezāles kastē, mazā atkal rūpīgi strādā, pa vienai lasot ārā no tās. Skatījos uz savu lielisko, skaisto meitiņu un visa mana būtība bija pilna laimes, mīlestības un gaišuma. Būt par mammu reizēm ir lielākā laime un skaistums dzīvē.

Protams, nākamā diena līdzsvaram bija viena no draņķīgākajām. Riebīga un zemiska konfliktsituācija ar  mīļajiem kaimiņiem, par ko sīkāk i stāstīt negribas, bet…kaut kā tās kopā sagadījās.

Bet vispār…vasaras mirkļi. Lepnums par sadīgušajiem dārzenīšiem manā dārziņā, pirmā zemene (Dievs debesīs, cik tā bij laba!), maniakāls gājiens pirmajās baravikās (o, jā!)…un tagad jau karsta tēja + puņķi. Rudens klāt.20160819_134941

Advertisements

Ceturtdiena. Atvilgstu

Izrādās, rakstnieks manī vēl ir dzīvs un šis blogs nav izlaidis garu. Kā saulē izkaltusi ķirzaka, kas tomēr tikusi pie ūdens un pakāpeniski atgriežas dzīvē, arī es pa bišķim esmu izkārpījusēs no liela, melna melnā cauruma. Sveiki onlainā!! 😀

Nekas traks pa vasaru nav noticies, vienīgi izgāzos ar savu dāržini :D. Pavasarī tik rāvu vaļā sēt jukumjukumis dārzeņus ar puķēm un ravējot žēloju katru kliņģerītes vai dilles stiebriņu, kas bija brīvi sasējies. Rezultātā džungļos un lietū sapuja mani nabaga sīpoliņi. Un es vēl tā lepojos ar to, ka man aug šalotes sīpoli! Nespēju turēt izravētu pat savu kabatlakatiņa izmēru dārziņu, tāpēc stingri apņemos  uzsākt permanento dārzkopību. Tur nevajagot ne ravēt, ne laistīt. Tik sākumā jāpieliek pūles, veidojot dobītes. Toties nevajag ne art, ne rakt, ne frēzēt!!

Būtībā varu jums pateikt sen zināmo patiesību, ka nevar sieviete būt tikai mamma, jātur sevī dzīvs arī radošs cilvēks un sieviete, savādāk būs kirdik! Bet reizēm tas ir ahūni grūti. Un vienkāršāk šķiet sevi aprakt…jeb ļaut izkalst kā ķirzakai saulē 😀

Justies dzīvai ir brīnišķīgi!

Visas mammas, turās!