“Burvji”. Grāmata, ekranizācija un drāma.

burvjiTikai tagad dabūju “Prometeja” izdotos Leva Grosmana “Burvjus”. Vienu vidu grāmata figurēja visos blogos, man šķita, ka to lasa visi un tie visi arī ir milzīgā sajūsmā.

Ja kāds nav lasījis – galveno varoni sauc Kventins, viņš ir gudrs, bet vientuļš un depresīvs jaunietis, kurš nule beigs vidusskolu un stāsies augstskolā. Visa viņa dzīve ir gājusi, sapņojot par burvju zemi Filoriju no bērnu grāmatu sērijas un cerot uz brīnumu. Grāmatas sākumā sajutu sevī lielu radniecību ar Kventinu. Ja tas, ko viņam tur apraksta, ir depresija, tad arī man tāda ir bijusi un arī es bieži nesu līdzi “savu personisko mazo ziemu”. Brīnumi notiek, Kventins nokļūst burvju skolā Breikbilā, viņš ilgi nespēj noticēt, ka maģija eksistē un viņš nav jucis.  Burvestības tiek apgūtas piecos kursos un ir gana sarežģītas, jāzina dažādas valodas un jāveic sarežģītas pirkstu kustību kombinācijas.

Man sanāca tā, ka pirmo dabūju noskatīties seriālu “Magicians”, visu pirmo sezonu un tikai tagad izlasīju oriģinālo stāstu. Ko lai saka (nesitiet mani!! :)), man seriāls patika vairāk un esmu priecīga, ka varoņus iepazinu ekrānā un tikai tad grāmatā.  Nezin kāpēc šī grāmata ir ļoti, ļoti gara. Varbūt ar maģijas palīdzību “Prometejs” ir sastūķējis “Vieda vīra baiļu”  izmēra ķieģeli trīsreiz plānākā grāmatiņā. 🙂

Protams, grāmata kā māksliniecisks teksts ir daudz augstvērtīgāka par seriālu. Grāmata ir ļoti nopietna un smaga. Tā liek domāt, parādot jaunu pieeju fantāzijas literatūrai. Savas garum garās pārdomas varu sakoncentrēt vienā teikumā – grāmata runā par to, kā būtu, ja maģija mums būtu pa īstam, ja jaunieši nokļūtu burvju karalistē pa īstam. Kventina un  viņa draugu dzīve pēc Breikbilas absolvēšanas ir izmisīga un bezmērķīga. Viņiem viss ir,  viņus neviens nekontrolē un neierobežo, un vismaz pats Kventins nekad dzīvē nav bijis tik nelaimīgs. Viņu eksistence nav jēgpilna un nozīmīga. Man rādās, bez maģijas un varenības, tā bieži ir mūsu bērnu problēma. Bērnam viss ir, drošība un komforts, bet trūkst savas nozīmības apzināšanās, trūkst jēgpilnas darbošanās. Kad biju maza, mums bija jāstrādā gan dārzā, gan ar lopiem, tas viss bija akūti svarīgs, lai nodrošinātu iztiku. Protams, bija milzu slinkums un vēlēšanās aizšmaukt no darbiem, bet uzreiz bija zināma darba lielā nozīme. Nozīmīguma apzināšanās tad arī trūkst gan grāmatas jauniešiem, gan palielākiem bērniem, ja vien pie tā nav piestrādājuši vecāki.

Seriāls savukārt padarīts par labu, skaistu izklaides materiālu (paldies viņiem par to!).

P.S. Un man bija iespēja pateikt “Mūsu laikos tā nebija! ”  🙂

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s