Jaunu seriālu meklējumos II

Walkingu sezona ir drausmi noslēgusies, bet pa vidam atradām dažus jaunus un dažus ļoti labus seriālus.

Magicians_hero_tour_01Vislabākais atradums pēdējā laikā, kas mani aizrāva un sajūsmināja gandrīz tik pat, cik “The Walking Dead” vai “Game of Thrones”, ir “The Magicians” . Tas filmēts pēc Leva Grosmana grāmatas “Burvji” motīviem. Nezinu, diemžēl vai par laimi, bet grāmatu līdz šim nav sanācis izlasīt. Seriāls man ļoti, ļoti aizrāva un iepatikās. Centrālā seriāla vieta ir burvju universitāte, kurā uz eksāmeniem nokļūst jaunieši ar maģiskām spējām. Tie, kuri pārbaudījumu neiztur, atgriežas savā ierastajā dzīvē un neko no piedzīvotā neatceras. Galvenais varonis Kventins nokārto eksāmenus un uzsāk mācības, sastopot jaunus draugus, mīlestību, daudz briesmu un pārdzīvojumu (īpaši jaunu pieredzi viņš iegūs sezonas priekšpēdējā sērijā 😀 ).  Man bezgala patika viņa jaunie draugi Eliots un Margo, tieši viņi piešķir seriālam garšu un jautrību. Ne mazākās līdzības ar “Hariju Poteru”, to gan negaidiet!

lucifer-pilot-angel1Interesants, bet ne tik labs ir seriāls “Lucifer”. Kā jau var saprast no nosaukuma, galvenais varonis ir pats Lucifers, elles pavēlnieks, kritušais eņģelis, kuram kādu dienu apnika elle un viņš devās uz zemi, lai patusētos tur un atvēra šiku naktsklubu. Seriāls daļēji esot filmēts pēc man ļoti mīļā rakstnieka Nīla Geimena komiksa, ko es Lucifera tēlā uzreiz saskatīju. Ko no seriāla gaidīt? Ļoti šarmantu Luciferu, skaistus cilvēkus, humoriņu, katru sēriju savu piedzīvojumu un lēni attīstošos intrigu.

hnblPamēģinājām skatīt “Hannibal”, jo visās atsauksmēs pārslavēts līdz nelabumam.  Bezgala cienu Tomasa Harisa  sarakstītās “Jēru klusēšanu” un “Sarkano pūķi”, arī filma ar Džodiju Fosteri ir tīri neko. Seriāls galīgi nepatikās. Villa Greiema tēls patika un Hanibalu tēlojošais aktieris būtu labs, bet…bet…bet… Visu laiku skan šausmīgi drūms fona troksnis. Zin, šausmenēs ir tā, ka baisākajos momentos skan drūma mūzika un trokšņi,lai saasinātu skatītāja izjūtas, nu šeit tāds skan nemitīgi! Turklāt man apnika skatīties, kā Hanibals cienā citus varoņus ar “mājās gatavotu ēdienu” un domāt, vai tur ir cilvēks iecepts vai nav. Bet visdumjākais pirmajā sērijā bija maniaka doma savienot cilvēkus ar sēņu micēliju, lai viņi pakomunicētos savā starpā.  Nu nekā nepievienojos šī seriāla fanu pulkam. Ui, ja kāds nezina, Hanibals ir ekstra bīstams un gudrs maniakāls slepkava, bet Vills Greiems – izmeklētājs, kas viņu galu galā noķēra. Tiesa, kurš kuru noķēra vai apēda seriālā, nezinu.

tevsbraunsĻoti labs, kaut nekur nereklamēts seriāls un īsta atpūta no zombijiem, slepkavām un burvestībām ir “Tēvs Brauns” . Sāku šo skatīties, jo ir lasīts Čestertona “Tēva Brauna gudrības”. Ļoti fanoju par visu anglisko, tāpēc bezgala patīk seriāla izteikti angliskā gaisotne. Bez slepkavībām gan šeit neiztikt. Katru sēriju kāds tiek nozūmēts un tēvs Brauns, rūpējoties par savu draudzi, pie atrisinājuma tiek daudz ātrāk nekā vietējā policija. Bez izcilajiem detektīva talantiem tēvs Brauns ir arī īsts dvēseļu gans, patiesi rūpējoties par cilvēkiem. Seriāla otrā plāna varoņi ir tik pat jauki, gan večiņa, kas ir nekaunīga un ļoti šarmanta tenkotāja, gan izskatā asais, bet būtībā drusku trulais ciemata policists. Jautrs un patīkams pārsteigums mums bija atpazīt Tēva Brauna lomā Rona Vīzlija tēvu no “Harija Potera” 🙂

ferathesNoslēgumā žēlošos par “Fear the Walking Dead” otro sezonu. Kas tur par vainu, ka skaties jau otro sezonu un gandrīz visi varoņi krīt uz nerviem!? Vienīgais, kurš ir pa īstam iepaticies, ir narkomāns. Mistiskā veidā viņš perfekti iztiek bez narkotikām, vienīgi izskata pēc tikai ik pa laikam tās meklējot. Nu, varbūt, atnākot pasaules galam, mēs visi daudz vieglāk tiksim galā ar savām atkarībām, novirzēm un hroniskajām slimībām. Narkomāns papildus arī lieliski rubī fišku, pirmais sāk orientēties jebkurā situācijā un stipri apveltīts ar talantu izdzīvot. Papildus viņš vienmēr izskatās pēc modeļa, kaut arī jau otru sezonu nēsā slimnīcā nospertas penžika drēbes.

Neskatīties seriālu arī nevaru, jo īsto walkingu nav, bet pie zombiju pasaules tā pierasts, ka jāskatās vismaz kaut kas 😀

 

Advertisements

Quiche ar tomātiem un šķiņķi

IMG-20160421-WA0000Sen atpakaļ izpārdošanā nopirku grāmatu “Saldie un sāļie pīrāgi”. Ilgu laiku tik vien darīju kā skatījos un domās cepināju pīrāgus vienu pēc otra. Nesen saņēmos un izcepu sāļo pīrāgu, iedvesmojoties no šīs grāmatas. Receptei gan burtiski nesekoju. Sanāca ļoti garšīgs sāļais pīrāgs, kuru, ja vēlas stiloties un justies franciskā garā, var ciemiņiem stādīt priekšā kā quiche jeb latviskoti kišs. To pagatavot ir ļoti vienkārši.

Pagatavo smilšu mīklu pamatnīti:

250 g miltu, pustējkarote cepamā pulvera, 1 ola, sāls, 125 g auksta, gabaliņos sagriezta sviesta, 1 tējkarotes auksta ūdens.

Miltus saber kaudzītē (sāli un cepamo pulveri iemaisīju jau sverot), un vidū veido iedobi. Dobītē liek visus produktus un (paklausot pavārgrāmatai) kapā ar nazi. Esmu visādi mēģinājusi gatavot smilšu mīklu, ar riktīgu duramo darīju to pirmoreiz. Sākumā šķiet dīvaini, bet ar laiku masa tiešām sāk izskatīties pēc bildītes no grāmatas. Mīklas klumpuci pabeidz ar rokām, samīcot kompaktā bumbā un uz 15 min liekot vēsumā.

Kad mīkla pastāvējusi, to, kā nu prot, izklāj pa cepamās formas dibenu un sienām. Cep cepeškrāsnī 200 grādu temperatūrā apmēram 10 min. Pavārgrāmatās iesaka cept bērt iekšā pupas vai ko līdzīgu, lai mīkla saglabā formu, es iztiku tāpat.

Kamēr mīkla cepas,  gatavo pildījuma masu – sagriež kūpinātu šķiņķīti un sarīvē sieru. Man bija Trikātas Krievijas 2 mēnešus nogatavināts siers.

Vēl vajadzēs 200 g saldā krējuma, 4 olas, garšvielas un ķiršu tomātiņus.

Kad mīkla pacepusies, ņemam ārā no cepeškrāsns un pazeminām temperatūru uz 180 grādiem. Uz mīklas saber sieru, pēc tam sīki sagrieztu gaļiņu. Sakuļ saldo krējumu ar olām un garšvielām. Lej pār gaļai. Virsū smuki saliek cherry tomātiņus un paber zaļumus. Liek cepties uz 35 – 40 min, vai kamēr izskatās pufīgs un sabrūnējis.

Bišķi bija bailes, vai tā olu – krējuma masa vispār sacepsies, bet sacepās labi. Pīrāgs izdevās ļoti skaists un arī garšīgs. Vislabāk ēst atdzesētu, jo tad garšas ir sajaukušās un garšo lieliski. Vīrs bija stāvā sajūsmā. 🙂

 

Ledus tēja

Šodien ieraudzīju spogulī savu pelēko, sakrunkojušos ģīmi un sapratu – mums jākļūst veselīgākiem!! Bērzu sulas iet uz beigām,  bet atcerējos, ka kaut kad paši gatavojām ļoti garšīgu ledus tēju. Un tā būs ļoti moderna, jo ir gatavota bez melnās tējas. Tagad ir dikti modē visu gatavot BEZ kaut kā no bāzes sastāvdaļām.

Kas ir vajadzīgs tējai? Pašu plūktas tējas, medus un citrons.

Mūsu gadījumā tā bija šāda – kaltēti balto ceriņu ziedi rūgtumam (ļoti labs līdzeklis pret klepu, gandrīz vienīgā zāļu tēja, kas mums ir) + svaigas nātru lapas vitamīniem (ejam plūkt jaunās nātrītes) + citroni garšai + medus saldumam. Cik jau nu lielu trauku tējai gribam, tik lielā traukā uzvārām ūdeni, verdošā met ceriņus. Būtībā vārīt nevajag, uzreiz var arī nogriezt. Tādā karstā metam nātres un sašķēlētu citronu. Kad padzisis, liek klāt labi daudz medutiņu. Nu, pēc garšas. Lai viss sastāvas un ievelkas. Kad atdzisis, nokāšam un pārlejam skaistā  stikla krūkā.  Smukumam liekam tējā citrona šķēlītes un ledus kubiņus.

Man ļoti garšo persiku Nestea, bet tagad par visu cukuraino grauž sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc to dzeru reti. Šo savu zāļu ledustējiņu var leksēt iekšā, cik gribas. Karstā vasaras dienā – īsta svētība!

 

Vēl primitīvāks ēdiens jebšu “vārītā omlete”

Tagad grasos atainot dzīvē kādā forumā izlasītu domu, ka ar jauno māmiņu, kura dzīvojas ar bēbi pa mājām, nav, par ko runāt. Jo, redz, dienā piedzīvotais šādu sievieti intelektuāli nebagātina utt. Nu, es jau te arī rakstu par bezgala ikdienišķām lietām. Tomēr atļaušos forumā izteiktajai domai nepiekrist.  Protams, mēs maināmies, kad dzīvē ierodas bēbītis. Domāju, ka tikai uz labo un bagāto pusi. Un pa vidu kakām, atraudziņām un Ak, Dievs, cik viņa ir mīļa!! spēju risināt puslīdz kostruktīvu sarunu. Varbūt arī ne katra jaunā māmiņa trīs dienas sprēgā naidā pret “The Walking Dead” radošo komandu.  😀

Šodien abas ar mazo aktīvi strādājām – es grābu lapas, viņa pārraudzīja darbus un zelēja dūrainīti. Darbs pagrūts, ienākot mājā biju izsalkusi kā vilks. Nācās bēdīgi konstatēt, ka mājās gandrīz nekā nav, pat ne laša filejas 🙂 . Doma gatavot pildītās olas iznīka saknē pie fakta konstatācijas, ka nav majonēzes. Rīt gribas, līdz bodei 20 km, ko iesākt? Virs galvas iedegas spuldzīte – sākam darbu. Novārām olas, karstas nolobām un bļodā mīcām ar dakšiņu, līdz izveidojas puslīdz viendabīga putriņa. Ja ir, var piešpricēt majonēzi. Tad arī garšvielas var vairāk iemaisīt olu masā. Ēd, kamēr vēl “omlete” ir silta. Uz labas rudzu maizes uzsmērē sviestiņu un virsū liekam “omleti”. Sviestiņš bišķi pakusis, kopā ar maigo, silto olu un rudzu maizīti garšo dievīgi!

Vīrs padarīja ēdienu stilīgāku un veselīgāku, uz maizes smērējot lakšu sviestu. Tas pacēla ēdienu citā līmenī 😀

Šo ēdienu gan nevarēs gatavot no trīs dienas aukstumā stāvējušām lieldienu olām. Tā trumpis ir tieši svaigums, maigums un siltums.

Un, kad pirmais izsalkums remdēts un mazais tirāns guļ, var ietaisīt tasi labas tējas un ar draugu  (Ahoi, Linda!) vesto torti + Booble Town īsu brīdi pakaifot. 🙂

P.S. Vai kāds ir izgājis to nolāpīto Booble Town 45. līmeni??

Primitīvs ēdiens

Man patīk garšīgi paņammāt. Manā bērnībā kaut ko garšīgu dabūju ļoti reti. Ar ļoti reti es domāju, tiešām ļoti reti. Skolā Salatēva dāvinātais maisiņš ar končām vienu gadu pat tika kataloģizēts un katra konča uzskaitīta. Tad ar māsu šķirstījām pavārgrāmatas un sacentāmies, kura pirmā “apēdīs” uz bildes redzamo ēdienu.

Visu dzīvi man ir paticis plānot ēdienu, gatavot, lasīt pavārgrāmatas un tagad arī kulināros blogus. Pārsvarā visi ir tik stilīgi, gatavo tikai no eko produktiem, tik izsmalcinātus ēdienus, ka es sajūtos melna un maziņa. Man joprojām garšo cepti kartupeļi, majonēzē iemērkts cīss un ir lieliski reizēm aizšmaukt uz hesīti izbaudīt burgeru ar frī kartupelīšiem un karija mērcīti.

Tagad man kulinārās izvirtības pārsvarā iet secen, jo mazā neļauj nekam veltīt laiku. Ar bērna ienākšanu savā dzīvē bija jādabū gatavs ēst pēc iespējas ātrāk, vienkāršāk un vairāk. Kad izcīnīju smago cīņu un sāku barot tikai ar krūti, apetīte palika kā vilkam (veselam vilku baram), varēju gaismas ātrumā notīrīt no šķīvja divreiz lielāku porciju, nekā vīrs.

Tad man radās šāda recepte – vista sīpolos.

Kas ir vajadzīgs?

Daudz vistas gabalu (kādiem nu ir akcija), eļļe, garšvielas un daudz, daudz sīpolu. Vistu samet traukā, klāt liek riņķos sagrieztus sīpolus. Salaista ar eļļu un saber ar garšvielām. Samaisa un liek uz cepamās plāts. Cep temperatūrā ap 180 grādiem, līdz vista brūna, bet sīpoli taukvielās karamelizējušies. Piedevās pasniedz turpat krāsnī uz otras plāts ceptus jaunos kartupelīšus un zaļbarību.

Receptes labums ir tāds, ka esmu cepusi pat saldētu un līdz galam neatkusušu vistu, tā tik un tā sanāk ļoti laba.

Varbūt nesanāks orgasms garšas kārpiņām, bet māga būs priecīga!

P.S. Nedomāju, ka pašām garšas kārpiņās tur kāds baudījums. Manuprāt, tās tikai dara savu darbu, baudu gādājot smadzenēm.

Grāmata “Saeculum”

saeculumDabūju savos nagos Urzulas Poznanski jaunāko grāmatu “Saeculum” (izdevusi “Zvaigzne ABC”). Esmu lasījusi šīs autores “Erebos”, tā bija grāmata kā narkotika – nu neatrauties! Protams, ka man bija jādabū arī nākamā.

No paviršas apskates kaut kā biju nepareizi izlobījusi, ka grāmata būs par ceļošanu laikā, bet tā gluži nav. Cilvēki šeit spēlē viduslaikus,  uz dažām dienām apmetoties vietās, kuras ir maksimāli tālu no mūsdienu gaisotnes, lietojot tikai attiecīgajam laikmetam piederīgas lietas. Galvenais varonis Bastians  ir tāds parasts nūģītis (mans gara radinieks). Viņš īpaši nealkst baudīt viduslaiku eksotiku, bet, meitenes skaisto acu pievilināts, piekrīt braukt.

Viduslaiku piedzīvojums tiek sarīkots autentisks, vesela grupa cilvēku dodas uz vietu, kur nav cilvēku, ceļu un mobilā telefona zonas, toties ir mežonīgā daba visā krāsņumā un leģenda par baismīgu lāstu.

Kā jau gaidīju, grāmata kļuva interesantāka ar katru lappusi. Man ļoti interesēja ne vien lāsts, bet arī mūsdienu cilvēka attiecības ar brīvo dabu. Atejas bedres rakšana, piemēram.

Pats interesantākais un arī baismīgākais bija konstatējums, cik plāna ir mūsu civilizācijas kārtiņa. Lāstam nezin kā nenoticēju ne uz mirkli, bet tur notika baismīgākas lietas par viduslaiku lāstu. Atceros, sen atpakaļ lasīju Viljama Goldinga “Mušu pavēlnieku”, kas man šķiet labi uzrakstīts, bet briesmīgs. Nekad mūžā to nepārlasīšu, bet arī neaizmirsīšu. Kaut kādā veidā “Saeculum” notikumi atsauca atmiņā Goldinga grāmatu. Protams, Poznanski grāmata nav tik smaga un  ir vairāk izklaidējoša. Visi, kas jūsmo par “dabisku dzīvesveidu”, varētu to palasīt 🙂

Lai gan varoņiem gāja ļoti grūti, nebija viņu žēl ne uz mirkli, jo paši līda tur, kur ielīda. Tāpat kā, piemēram, filmā “The Descent” bariņš varen drosmīgu un glupu dāmu trausās kaut kādos pazemes caurumos, kur dažas apēda glumi monstri.

Pirms atvēru “Saeculum”, domāju, ka man nav laika lasīt grāmatas. Izrādījās, ka vienkārši nebija trāpījusies īsti laba grāmata 🙂

Mistērijas virtuvē

Es nesaprotu,  kādi dabas vai fizikas likumi visu nosaka virtuvē. Nudien, dieva zīmes.

Uz Ziemassvētku laiku saņēmos cept šaha cepumus (ja kāds nezina – smilšu mīklas cepumi, kas izskatās kā šaha dēlītis). Viss, kā vajag – bērns guļ, mūzika iedvesmai, viss tika svērts precīzi uz gramu, viss darīts precīzi pēc receptes. Cepumi sanāca smuki un ēdami, bet ne vairāk, jo bija stīvi un cieti. Protams, noēdās, bet piktums palika – nu, ko es ne tā darīju?!

Nupat vakar sakārojās cepumus. Atradu tīmeklī neizmēģinātu recepti, konstatēju, ka nepietiek sviesta..ai, nekas! Gan apēdīsies! Šajā brīdī mazā izdomāja, ka pasaule viņai dara pāri un vajag mammu. Bet mīkla pusceļā! Izmisīgi mačkāju to pļurzu kopā, kamēr bikšu starā karājās rēcošs bērns. Daudzmaz kompakti samuļļājusi, iemetu ledusskapī. Vēlu vakarā ķēros pie cepšanas, bet ne spēka, ne vēlmes kaut ko darīt ta vairs nav! Ne rullēju, nekā, mīklas bumbu sagraizīju plānākās šķēlītes un tik liku uz pannas. Izcepās. Un TIK gardi, trausli, drupani smilšu cepumiņi, ka prieks!

Laikam, tāpat kā pēc gaismas ātruma nāk resnuma ātrums, tā arī virtuvē ir visādi vēju strāvojumi, kas regulē visus procesus 😀

Jaunie “Zvaigžņu kari”. Impresijas

stariEsmu liels “Star War” piekritējs un man patīk gan vecās, gan nopeltās jaunās daļas. Nupat paskatījāmies pašu jaunāko veikumu.

Filma ieved tajā pašā pzīstamajā pasaulē ar dažādo būtņu un valodu daudzveidību. Varētu pētīt un pētīt. Džedaji ir gandrīz iznīcināti un Republika uz sagrāves robežas. Imperatora vietā galaktiku tīko sagrābt Pirmais Ordenis ar baismīgu būtni priekšgalā. Viss kā vecajās filmās.

Ar varoņiem tik labi nav. Filmas sākumā iepazīstamies ar ļoti skaistu un stilistikā iederīgu meiteni, vārdā Reja, kura dzīvo uz tās pašas tuksneša planētas Džaku, no kuras cēlies Anakins Skaivolkers. Otrs tēls, kurš pretendē uz galveno lomu, ir ļoti sasvīdis un nesimpātisks …ēē .. afroamerikānis. Visu pirmo filmas trešdaļu viņš ir nosvīdis un elsojošs. Ja viņš būtu komiskais personāžs, būtu simpātisks, bet, cik nopratu, džigitu taisās salikt pārī ar spēcīgo skaistuli Reju. Tīrākais trakums!

Spēka tumšo pusi pārstāv stilīgs ļaundaris, kurš pielūdz Dārtu Veideru, nēsā masku un visādi cenšas būt…spoileri un ziepju operas!…sava vectēva Dārta Veidera cienīgs. Viņa lielākais uzdevums ir pierādīt Pašam Galvenajam Ļaundarim (izskatās kā orks no Gredzenu pavēlnieka), ka ir pilnībā Tumšajā pusē un nogalināt savu tēvu – pašu Hanu Solo.

Sacerējos, ka varbūt tomēr Rejai būs jūtas ar ļaundari, bet…

Viņš ir stilīgs tikai līdz brīdim,kad noņem masku. Ak tu tētīt! Uzreiz sapratu, kāpēc nabaga puisis pārgāja tumšajā pusē! Atļukušas ausis, garš deguns un biezas, gļēvas lūpas…noteikti džeks visu mūžu apskaudis un ienīdis savu  šiko, seksīgo tēvu.  Vai tiešām filmas veidotājiem nebija smukāku cilvēku galvenajām lomām?! 😦

Savādāk jau filma OK. Galvenā kauja gan pilnībā pārkopēta no vecajām filmām – jāiznīcina Nāves Zvaigznei līdzīgs superierocis, kas izskatās kā vesela planēta un ir neredzēti jaudīgs.

Beigās Reja atrod to, ap kuru visa epizode centrējas un tagad gaidiet nākamo daļu. Gaidīs’ ar!

Deadpool.

detpulsNoskatījāmies arī mēs jauno filmu “Deadpool” ar Raienu Reinoldsu. Un, jāteic, tikai ar šo filmu viņš man pa īstam iepatikās. Līdz šim viņa seja neglābjami saistījās ar šaušalīgo “Zaļo lukturi”.

Pirms redzēt filmu, lasīju visādas atsauksmes. Zināju, ka filma esot ahūni laba, ļoti rupja un laužot ceturto sienu. Salauztā siena nozīmē, ka varonis runājas ar skatītāju.

Skatoties pirmie iepaidi bija ļoti labi – sākuma titri bija lieliski! Bet pēc tam gan sou sou, varonis man netikās. Bet, ja filmā vai seriālā nav varoņa, kas ir man mīļš, tad attiecīgais mākslas darbs nepaņem. Tomēr viss pavērsās ļoti uz labu, kad Veins (galvenais varonis) satika savu sapņu meiteni Vanesu. Meitene ļoti smuka un kopā viņi sader kā cimds ar roku. Kā pārītis viņi bija tik brīnišķīgi, ka tagad par šo filmu ļoti fanoju. Mīlas balodīšu idilli pārtrauc raupjš dzīves fakts – Veinam ir vēzis un gals klāt. Tomēr liktenis vai arī vnk melnais ieroču tirgus uzvalkā tērpta, gluma vīreļa paskatā Veinam piedāvā iespēju. Viņš var piekrist nelegāliem eksperimentiem, izkūpināt vēzi no savām miesām un kļūt par supervaroni.

Mūžā nebiju redzējusi, ka supervaroņus taisītu tik netīrā šķūnī. Beigās nabadziņš kļuva gan superkruts utt, bet process gan nebija nekāda medusmaize un vēl izskatījās kā riktīgi applaucēts. Vecis, kurš tur bija galvenais, arī nekādu īpašu iejūtību neizrādīja.

Visu atlikušo filmu Veins vajā ļaundari, lai atriebtos, bet īstais iemesls ka tik nav vēlme atgūt savu smuko seju, jo viņš nespēj tādu applaucētu ģīmi rādīt savai mīļotajai Vanesai. Tāpēc es izdarīju secinājumu, ka šī filma ir ļoti romantiska 😀

Veina draugi ir ļoti jauki (beidzot parastiem cilvēkiem pietiek prāta neiet cīnīties tur, kur būs pārcilvēku rubaks) un vecā dāma, kas viņam trāpās mātes vietā, arī ir personāžs ar sāli un pipariem.

Tā ka man filma patika, lai gan zinu, ka tai ir arī nemīlētāji.