Svētki ir pārciesti. Lai dzīvo ikdiena!

Nudien, neviens darbs tā nenogurdina kā staigāšana pa veikaliem vai svētki. Cītīgi posāmies Lieldienām, mēģinot arī pārāk sevi nenogurdināt. Olas krāsojām ar krāsām no veikala (ja visi ir tik ļoti eko, kādam jābūt arī parastam – līdzsvara dēļ). Lieldienu piknika galdam sacepu brīnumgardu kēksu un izvārījām cīsiņus mīklā. Domāju jau, ka to cīsu kalnu paši ēdīsim nedēļu, jo pārējie piknikotāji ir ļoti veselīgi cilvēki. Bet nekā…lielā eļlā vārīto pončiku kaudze izkusa kā sniegs saulītē. Zin, baigi forši viss bija, laiciņš silts, saule, ugunskurs kuras, mazā dāma pirmoreiz ratiņos sēdus un stundu no vietas klusā sajūsmā pētīja mežu, ugunskuru un cilvēkus.

Un tomēr, un tomēr…jaukākais svētku brīdis bija tad, kad visi ciemiņi prom, mazā guļ…tukšas, klusas, saulainas istabas. Klusiņām pagatavoju sev kafiju un absolūtā svētlaimē visu brīvo stundu šaudīju burbuļus pa Booble Town 😀

Advertisements

The Pudiņš jeb klausiet receptei!!

IMG-20160318-WA0009-1-1.jpgTā kā mums  bija ciemiņš, nolēmu izcept ko ļoti garšīgu pēc internetā atrastas receptes. Recepte vieglāka par vieglu, samaisi tik visu kopā, šauj cepties un pēc laiciņa izvelc no cepeškrāsns skaistu, smaržīgu, garšīgu pudiņu.

Sacīts, darīts. Tā kā svari drīzāk nestrādā, nekā strādā, vīrieši sasver sastāvdaļas, kamēr galvenais konditors apsēsti šauda burbuļus pie datora ekrāna.

Tad viss ir sasvērts un es, priekšautu aizsējusies, cēli maisu kopā olas, pienu, miltus, cukuru, kokosrieksta skaidiņas. Vaniļas nav – nekas, iepilinās iekšā ruma esenci. Tad skatiens atduras pret rindiņu receptē, ka šo šedevru labāk cept veidnē, kam malas nav noņemamas…drusku iegrimstu domās. Man ir tikai viena cepamā forma un tai malas viennozīmīgi ņemas nost. Bet vai nu es pirmoreiz ar pīpi uz jumta? Kaut malas ņemas nost, tā ir ļoti laba cepamā forma 😀 Cītīgi aizkleķēju iespējamās sūces ar sviestu un paberu rīvmaizi, vai nu gluži šādām barjerām tecēs kaut kas cauri? Tad nu ar vienu rokas kustību mīkla ir pannā un (ak, šausmas!!!) gar formas malām kaut kas JAU sāk sūkties garām. Ātri, ātri iekratu ogas mīklā un zibenīgi iešauju krāsnī. Klusiņām ceru, ka pēkšņais karstums kaut kā samulsinās mīklu un tā sastings.

Turpmāko pusstundu (man likās, ka gadu) varu vērot, kā mīkla lēnītēm plūst ārā. Ko lai dara, dzīvē nevar notikt tikai patīkamas lietas! (Filozofijā vienmēr var rast mierinājumu)

Vismaz nepieķērnāju cepeškrāsni, jo drošības labad apaļo formu neliku uz restītēm, bet gan uz lielās cepamās plāts. Tā man izcepās no šķidrās mīklas kaut kas pudiņ vai omlešveidīgs, bet no biezumiem vēl kaut kas bez nosaukuma. 😀 Kaut gan izgāšanās bija spēcīga, abi divi pudiņa izstrādājumi bija tīri ēdami. Kad man būs īstā cepamā veidne, noteikti mēģināšu atkal.

Un par kopējo rezultātu izteikšos kā Lūsijas Modas Montgomerijas varone – “Ja tas būtu izdevies, tas būtu bijis ļoti labs.” 🙂

 

Zelta dēls

zelta-delsSākos pie “Sarkanās sacelšanās” otras daļas. Pagāja labs laiciņš, līdz iebraucu atpakaļ vecajā Marsa pasaulē. Derovs, kā parasti, ir ļoti ass džeks un daudz sasniedzis. Pat tad, ja gadās it kā visu zaudēt, viņš pēc īsa šaubu momenta pārvērš bezizejas situāciju par triumfa mirkli.

Bet vai nu man vecums klāt, vai kas, tikai visas grandiozās kauju ainas šķita kā krācamgabali. Lasi, jā, nāves briesmas, jā, bezizeja, bet zini, ka Derovs negaidot  izdarīs kaut ko pilnīgi neiedomājamu un viss būs vēl labāk kā iepriekš. Jau domāju, ka varu visu grāmatu noskaitīt no galvas, līdz galam i nelasot.

Tomēr autors nav ar pliku roku ņemams, pašās beigās, mūdzis, sadarījis tādus briesmu darbus, ka es iemiegot nikni pārcilāju prātā, ko Derovam un Areja dēliem vajadzēja darīt citādi. Likās, visa pasaule puisim pie kājām, tikai paņem un bladāc!! “What’s in the box!?” Tagad dusmīgi gaidu nākamo daļu.

Kas man ļoti krita uz nerviem. Ēo rīcība šķita stulba jau pirmajā daļā…bet tagad… varētu autoram iesmieties sejā. Nu nemūžam neticēšu, ka sieviete būs ar mieru mirt kopā ar bērnu, lai VARBŪT veicinātu revolūciju. Vienīgais attaisnojums šai autora idejai ir viņa jauneklīgā seja uz grāmatas vāka. Varbūt viņš nezina, ko nozīmē sieviete un bērns.

Labi, par daudz piesieties nevajag, ja šī ir young adult literatūra, tad ir gana laba. Priekš manis “Vilnas ” triloģija ir fantastikas etalons, kas liekams svaru un mēru skapī kā paraugs, gribot negribot visas pielīdzinu tai, bet laikam tas nav īsti pareizi.

Šā vai tā, ļoti gaidīšu nākamo daļu! Vēl vairāk, filmu, tikai tai jābūt labi dārgi taisītai, lai var baudīt visas nākotnesTehnoloģijas 🙂

Muļķu princis.

dzalensPirms kāda laiciņa gandrīz visi grāmatu blogi, kurus lasu, vienā balsī slavēja Marka Lorensa sarakstīto grāmatu “Muļķu princis”. Protama lieta, ka arī man vajadzēja izlasīt. Grāmatu sadabūju, bet lasīšana gan sākumā gāja kā pa celmiem. Tomēr, paļaujoties uz citu lasītāju pieredzi un uzslavām, piespiedos lasīt tālāk. Labi, ka tā, jo grāmata kļuva ļoti interesanta ar vēl viena tēla parādīšanos un es to ar prieku + dažviet šausmām izlasīju.

Īsumā par sižetu. Mistiskās zemēs sensenos laikos…darbība sākas civilizētākajās zemēs no visām, kas ir. Pēc tehnoloģijām un apģērbiem spriežot, varētu būt viduslaiki. Galvenais varonis Džalens ir ļoti gudras, spēcīgas un ietekmīgas Sarkanās Karalienes mazdēls. Karalienei mazbērnu un citu radu, ka biezs, tāpēc būt par vienu no padsmit prinčiem nekāda īpaša labuma nav. Princis ir sieviešu un ērtību mīlētājs, nekas cits viņu šai pasaulē arī īpaši neinteresē. Man radās iespaids, ka autors izdarījis varen viltīgu gājienu, noliekot otrā plāna komisko varoni galvenajā lomā. Bet bez īsta, kruta varoņa labā spriedzes romānā vai pasakā neiztikt, tāpēc parādās normaņu karotājs Snorri, milzīga auguma džigits, stiprs un cēls. Abus kopā sasaista sākumā Džalena vēlme nopelnīt, pēc tam jau drausma burvestība. Un tad otrādi apgrieztais varoņu tandēms dodas garā ceļojumā pretī bezgalīgiem piedzīvojumiem, šausmām un briesmoņiem.

Kas grāmatā patika? Patikās humors, krāšņi piedzīvojumi, ļoti patika Snorri. Sarakstīts labi, gribas lasīt līdz galam. Varen biedēja Nerunīgās māsas tēls…nu dikti baismīgs un labi izdomāts! Tā i nesapratu, vai viņa kopumā pārstāv pozitīvos spēkus vai negatīvos. Arī pašas beigas bija labi izdomātas.

Kas patika ne tik labi? Sākuma šķita oriģināli, ka Džalens mierīgi atzīstas savā gļēvumā un izkoptajā bēgšanas mākslā. Tad tas sāka drusku krist uz nerviem, līdz tām rindām jau laidu acis pāri. Un Snorri ģimenes liktenis…ļaikam autors ilgi lauzīja galvu, domādams pēc iespējas nežēlīgākas lietas. Vai tikai man ir sajūta, ka kopš Troņu spēlēm grāmatās un seriālos personāžus mušī nost ar vieglu roku? Un, jo nežēlīgāk, jo labāk?

Vai ieteiktu citiem? Jā, visiem, kam patīk fantāzija un fantastika. Laba izklaide un ko tad vairāk var prasīt?

 

Paši gatavojam zemesriekstu sviestu. Kas var būt vieglāk?

IMG-20160304-WA0014Zemesriekstu sviests ir garšīga lieta, bet netīkas lasīt uz burciņām rakstīto – sastāvā palmu tauki. Pirkt bio un eko atkal skopums neļauj. Pameklēju pa internetu, izrādās, var pagatavot pats. Izvilku no receptēm vidējo artimētisko, uztaisījām. Rezultāts – super! Visu laiku, kamēr ņēmos ar gatavošanu, vīrs skeptiski krekstēja fonā, ka – nekas taču nesanāks, ko tu tur mokies. Bet, kad sanāca, mans zemesriekstu neēdājs divu dienu laikā iztēsa visu burciņu.

Tātad, būs vajadzīgi:

Blanšēti zemesrieksti apm 400 grami

3 ēdamkarotes eļļas (var, protams, ņemt super duper olīveļlu, es ņēmu parastu)

Bišķi sāls

2-3 tējkarotes pūdercukura

Pietiekami jaudīgs blenderis

Cepeškrāsns

PACIETĪBA

Ķeramies pie lietas. Cepeškrāsnī apcepina riekstus ar bišķi sāls, līdz tie zeltaini gaiši brūni. Mazliet padzesē un ber blenderī. Te ir ļoti svarīgi, lai blenderis pietiekoši jaudīgs. Mums ir lētucis blenderis vulgaris, bet tam ir 650w jauda un tas var samalt tādu biezu ķēpu, kā rieksti (ar vājāku jaudu var pat nemēģināt, tik vien sanāks, kā nosvilināt blenderi). Jāatceras, ka  drīkst malt ne ilgāk kā minūti un tad jādod tam atpūsties vismaz četras min., savādāk tas var pārkarst un nobeigties. Tāpēc arī vajadzīga pacietība 😀

Tātad kaucinām blenderi, rieksti sasmalcinās. Ielejam eļļu, ieberam pūdercukuru. Pirmoreiz gatavojot, riekstu bija tikai 200 grami, kas bija par maz, 400 grami pašā laikā, jo riekstu masa pati sevi spiež un samaļas vienmērīgi.

Blenderis padzesēts – maļam tālāk, jau paliek sviestīgs. Tad nu kuļam tik uz priekšu ar dzesēšanas pauzēm, līdz smaržīgs, garšīgs un pilnīgi tīrs riekstu sviestiņš ir gatavs. Smērē uz maizes vai vienkārši leksē ar ar karotīti. Vīrs pamēģināja pa amerikāņu modei – uz maizes ar zapti un sāka starot kā maija saulīte.

Esmu dzirdējusi, ka tāpat var ar mandelēm, kaut kad mēģināsim. No sirds iesaku arī jums pamēģināt, tas ir ļoti vienkārši un ātri! 🙂

Šausmu stāsts par Vēli, Vorwahla jaunāko māsu :)

Tās, kas ir  mātes, mani sapratīs. Arī tie, kas ir pārskatījušies šausmu filmas 😀

Tātad nakts. Mazulīte veiksmīgi bija nolikta gulēt, gulējām saldā miedziņā arī paši. Tumsā atskanēja bērna raudāšana. Tā nu ir, celties nevienam nepatīk, bet pusaizmigusi ģeņģerēju pie gultiņas. Citreiz izdodas veiksmīgi nomierināt bēbuku un iegāzties atpakaļ midziņā. Šoreiz nekā, viņa raud aizvien izmisīgāk un nekas nelīdz. Ucinu mazo un naidīgi šņācu uz vīru, lai nāk palīgā. Viņš, trausdamies ārā no gultas, izrunāja vārdus, kas manu pasauli uz brīdi satrieca drusmlās. Miegaini un ikdienišķi saka – “lēle iekoda”. Es nervozi prasu – “Kas? Lelle iekoda?”. Visas filmas par čakijiem un līdzīgiem mošķiem pārpludina manu prātu, sastindzina šausmās un es redzu, ka lācītis sātaniski smīn no gultiņas. Nespēju pieņemt, ka vīrs nopietni teicis, ka iekoda lelle, izmisīgi prasu –  “Kas iekoda?!!”. Viņš tik pat ikdienišķi pasaka – “Vēle iekoda”. Goda vārds, mana pasaule tajā brīdī sašķobījās un  skaidrais prāts grasījās doties prom uz neatgriešanos. Ja vīrs kā pašu par sevi saprotamu saka, ka ir kaut kāda Vēle, kas naktī kož bērnam…piespiedu bērnu sev klāt un panikā brēcu – “Kas ir Vēle?!!”…sajutu visu to māšu šausmas, kuru bērni auga bezelektrības, bezvakcīnu, bezpabalstu un bezantibiotiku laikmetā…gribu nesties uz virtuvi pēc naža…līdz vīrs atmodies nomurmulē skaidrāk…”Mēlē iekoda”…

Alelūūja! Laipni aicināti atpakaļ normālā pasaulē 😀

Tā radās teiksma par Vēli, Vorwahla jaunāko māsu 😀

P.S. Kas ir Vorwahls? Teiksmains skandināvu briesmonis, dzīvo vācu kafijas automātos. Driznaka brālēns 🙂