Džeza vakars pagastā X

jaziksLai gan pati dzīvoju Jēkabpilī, esmu dzimusi un augusi pagastā X. Ar minēto pagastu joprojām uzturu ciešas sirds un apciemojumu saites. Pagājušajā sestdienas vakarā man tur vilka īpaši, jo daži man mīļi cilvēki bija nolēmuši pacensties un izdarīt kaut ko skaistu sev un citiem. Jebšu – vietējā bārā noorganizēja Džeza vakaru. Sarunāja visu ar bosiem un bārmeni, sadrukāja afišas. Uz afišām tika sarakstīta, tā teikt, pasākuma programma – iecerēts mierīgs, kluss vakars, kura laikā varēs klausīties džezu šī mūzikas žanra ikonu izpildījumā, kā arī iepazīties ar augtāksminēto ikonu dzīves faktiem.Solīja atskaņot Ellas Ficdžeraldas, Frenka Sinatras, Ninas Saimonas uc dziesmas. Vakars vēl nebija sācies, kad bārmene jau bija novesta līdz asarām – vietējie iedzīvotāji, tai skaitā jaunieši, speciāli kāpa uz otru stāvu, lai viņai izteiktu savu neapmierinātību ar to, ka visādi Luiji Armstrongi un vēl sazinkas brauks uz vietējo bāru, lai dziedātu kaut kādu tur džezu!! Un gavēņa laikā! Un kas tas vispār tāds ir, džezs!? Kāda bezgaumība, labāk būtu šlāgerus padziedājuši. Jā, cilvēki TIEŠĀM domāja, ka brauks Luijs Ārmstrongs un Frenks Sinatra ar kompāniju un dziedās dzīvajā.

Mans noskrējies bračka nomierināja bārmeni, visi organizatori uzcirtās atbilstoši vakara tēmai, zāli izrotāja ar bungu komplektu, pūšaminstrumentiem, džezmeņu bildēm un vakars varēja sākties.

Es tiešām, tiešām gribēju apmeklēt šo pasākumu, jo tur varētu ierasties pat ar tik mazu bēbīti kā mūsu, bet dzīvojam pārāk tālu.

Ieradās kopumā piecpadsmit cilvēki, kas, pa manam, ir milzu cipars :D. Bija arī viens bariņs tēmas nīdēju, bet viņi palika līdz beigām un pa vidu vēl aizšāva pēc dāmām.

Bija viens mūzikā studēts puisis, kas ar baudu diskutēja par tēmu un bija ļoti laimīgs.

Neviens nepiedzērās.

Pasākums, tā teikt, bija izdevies. 🙂

Bet, ļaudis, mīļie, ja pasākumu daudzums ir apmēram četras balles gadā, varbūt vajag priecāties, ja kāds kaut ko dara? Kāpēc tāds heiterisms?

 

 

 

 

 

 

 

Advertisements

Biešu braunijs GARŠO pēc bietēm

IMG-20160227-WA0000Mīlu cept kūkas, pīrādziņus un attiecīgi arī patērēt. Par cik ēdāju esam maz, regulāri sanāk pārēsties un šausmināties, ka nu gan resnēsim! Tad nu lai ēstu veselīgāk un izmēģinātu kaut ko jaunu, salasījos internetā, ka var izcept kūku ar bietēm un NECIK tajā bietes nejutīsi. Ilgi domāju, līdz nobriedu šādam eksperimentam. Cepot jūsmīgi iztēlojos, kā draugiem un radiem dosim nogaršot un viņi neticīgi jautās – tur patiešām ir bietes?!

Recepti un cepšanas gaitu neaprakstīšu (internetā var atrast ), vien to, ka kūkā bez puskg sasmalcinātu biešu un pārējām sastāvdaļām tika ielikts 200 g labas melnās šokolādes.

Kamēr cepās, varēja just burvīgu šokolādes smaržu, bet gaisā vēsmoja arī intensīvs biešu aroms. Turpināju sevi iedrošināt ar domu, ka visās interneta receptēs bija apgalvots – bietes pilnīgi nejūt.

Kūka gatava, atdzesēju. Nogriežu gabaliņu. Garšoju. Pirmās izjūtas – šokolādīga, mitra, drupana kūka. Bet pēc tam- bietes…bietesBIETES! Garšas asociācijas? Bērnībā vecāki mēdza lielos katlos vārīt cūkēdienam cukurbietes. Vāroties katli gāja pāri un uz plīts dzelžiem cukurbiešu šķidrums savārījās par brūnu karameli. Dzīvojot akūtā saldumu trūkumā (veikalos nekā nebija, bet, kad bija, mums parasti nebija naudas), grauzu šīs karameles konču vietā. Lūk, arī THE biešu braunijs. 😦

Vīrs nogaršoja un teica, viņam liekoties, ka tur kaut kas sapelējis ielikts (info par bietēm slēpu 🙂 ) Uzzinājis par bietēm, sāka zvaigāt. Sākumā nolēma, ka ēdīs, bet pēc gabaliņa notiesāšanas bēdīgi pateica, ka tomēr neēdīs. Labā ziņa ir tāda, ka tas lērums kūkas neies postā, jo suņiem ļoti iet pie sirds.

Ja kādam garšo biešu braunijs – priekā! Man jāsaka kā Odumeņam no anekdotes – Paļdis, paēžu.

 

Man sanāca jogurts!!

IMG-20160226-WA0000Staigāju pa māju lepna kā gailis. Ir iemesls 🙂 Es pagatavoju jogurtu pati!

Tagad sīkāk. Jogurti skaitās ļoti veselīgi, ja vien ir tīrs jogurts bez koservantiem, krāsvielām un “ароматизатор идентичный натуральному”. Tāpēc līdz šim esmu pieturējusies pie “Bio Lakto” produktiem.

Vienīgā vaina “Bio Lakto” ir tāda, ka tas ir padārgs. Puslitrs maksā tik, cik dažs labs jogurts litrā. Tad nu man vienu vakaru iešāvās prātā spīdoša doma pamēģināt, kas notiks, ja pienam pielies klāt lakto. Tadāā! No rīta man bija trauciņš ar svaigi ieraudzētu jogurtu! 🙂 Godīgi atzīšos, prieks bija liels. Mēģināju lielākos mērogos, litrā piena iemaisot apmēram trešo daļu lakto trauka. Nākamā rītā piens smaržoja pēc jogurta, bet bija šķidrs un tāds kā skābs. Sapratu, ka esmu sabojājusi produktu un bēdīgi atstāju – rīt atdos suņiem. No rīta saku vīram, tur ir suņiem skābs piens. Viņš apskatās, pagaršo un saka, tas taču jogurts! 😀 Divu dienu laikā istabas temperatūrā sarūga jogurts.

Lai nebūtu jādzer pliks, sadomāju pielikt ķiršus. Atkausētas ogas padarīja jogurtu pārāk šķidru, tāpēc izdomāju risinājumu. Savārīju atkausētos ķiršus ar kukurūzas cieti un cukuru biezākā masā un pa bišķim abus savienoju kopā

Lepnums milzīgs un kas ietaupās! 🙂 Šovakar visa ģimene sadzersimies lielisku ķiršu jogurtu! :))

20160226_191145

P.S. Ir milzīga nozīme tam, kādu pienu lieto. (Vīrs izteicās, tas esot brīnums, ka no pirktā piena sanācis jogurts). Es lietoju pienu “Baltais” (skatīt bildē) un pie tā laikam arī pieturēšos. Ja kādam ir saldētavā savas ogas un pieniņš nācis no savas gotiņas, tad vispār izmaksas niecīgas 🙂 Ja kāds mēģinās, lai izdodas!

 

No manis nesanāca Dieviete

Ik dienas, skatoties feisbukā vai draugos, redzu tur citu ieteiktas dažādas bildes ar atziņām,  pārsvarā  uz skaistu sieviešu bildēm, gan eleganti skaistām, gan draiskām, gan mežonīgi brīvām. Ik pa brīdim krīt uz nerva, bet tomēr klusībā skauž un gribas arī pašai kaut vienu tādu brīnumainu bildi! Arī es savā dziļākajā būtībā gribu justies kā Dieviete. (.lv) 🙂

Tā kā dotajā brīdī nodarbojos ar mandalas krāsošanu, izspriedu, ka varētu sanākt stilīga, mākslinieciska foto, kur jūsu pazemīgā kalpone ar seksīgi izspūrušiem matiem, hipiju stila krekliņā apgaroti nodarbojas ar krāsošanu. Palīgā tika pasaukts vīrs, lai it kā nemanāmi mani nobildētu. Apsēdos pie mandalas lotosa pozā ar zīmuli rokās. Neder, atskan teksts. – Izskatās, ka tu strādā svalkā – (Aiz manis stāv grāmatu kaudzes un bērnu drēbēm piebāzts plaukts.) Saku – nekas, tu bildē, lai redz no muguras apgarotu siluetu. Knips knips…top foto. Un vainīga balss – sanāca tīri neko, bet kāja izskatās spalvaina. Runa par manu lotosa pozā saliekto kāju. 😀  Ak, jē, es joprojām nevaru rimt smieties. Nesanāca no manis dievietei el vē

Mēģinājumi izdaiļot māju I. Mandalas

Ilgu laiku mandalas mani pilnīgi nesaistīja – tik vien darba, kā tirgojot mandalu krāsojamās grāmatas. Šķita, ka tas ir bezjēdzīgs laika kavēklis. Nu, mūžu dzīvo, mūžu mācies. 🙂

IMG-20160212-WA0009Ciemojoties pie māsas, žurnālā ieraudzīju safotografētas mandalas, gan mūku ar krāsainām smiltiņām sabērtas, gan dažādi uzzīmētas. Izskatījās ļoti, ļoti skaisti.  Sēkliņa, tā teikt, bija iesēta. :)Turpmāk manās ikdienišķajās gaitās nebija miera. Domām otrajā plānā griezās plate ar tekstu…cik tās mandalas bija skaistas…cik man mājās tukšas sienas…es arī kaut ko tādu gribu!!

Domāts, darīts. Ķēros pie plāna realizācijas – tika iegādāts lielākais papīrs, kādu Jēkabpilī varēju nopirkt, šablons ar daudz dažādiem aplīšiem un krāsu zīmuļi. Diezgan muļķīgi sanāca, kad skatījos uz LIELO, TUKŠO lapu un sapratu, cik milzīgs darbs jāpaveic, kamēr es to mandalu uzzīmēšu, bet duka ir tikai krāsot…strupceļš 🙂

Nākamais solis jau daudz prātīgāks – sameklēju internetā gatavas mandalas, lai izdrukātu un krāsotu. Atkal aplauziens…ja tu gribi to mandalu riktīgi lielu, tai jābūt darinātai vektora grafikā, savādāk zīmējums, daudzkārtīgi palielinot, kļūst graudains un zaudē kvalitāti. Ar vīra tehnisko atbalstu vajadzīgā veida zīmējumi tika atrasti un saglabāti flešā. Savas mandalas atradu šajā lapā.

IMG-20160213-WA0002Tik liela izmēra izdruku Jpilī iespējams veikt tikai vienā kantorī, kur ļoti labā kvalitātē man par 3,50 eur gabalā tika izdrukāti 2 mandalu zīmējumi.

Ļoti ieteicams papīru uz kaut kā nofiksēt, savādāk tas ļoti savazāsies. Manu piestiprināja uz reģipša gabala, i ta jau ir bišķi paburzījies.

Mandalu krāsošanai pakāpeniski tika sapirkti Milan krāsainie zīmuļi (papīrs ir tik gluds, ka zīmuļi slikti klājas, krāsa sanāk pablāva), Giotto eļlas krītiņi (uz papīra klājas ļoti labi, bet sīkākus laukumiņus grūti izkrāsot), Milan flomāsteri, Milan plakātu guaša (to tirgo atsevišķi pa toņiem), Amsterdam akrila bronzas krāsa,  joprojām šķiet, ka kaut ko nāksies piepirkt klāt.

IMG-20160214-WA0008No fiziskās puses – mandalas krāsošana ir ilgs process, īpaši, ja to vari darīt tikai tad, kad bēbuks čuc un esi atkāvies no sirdsapziņas pārmetumiem par nemazgātu grīdu vai negludinātu vīra kreklu :D. Visu, ko gribi izdarīt, tikpat nepaspēsi, tāpēc jāizvēlas starp gribu un vajag. 😀

20160222_152427No garīgās – tas ir liels, radošs, krāsains prieks! Ar katru izkrāsoto josliņu zīmējums pilnīgi mainās, vari izvēlēties, kādus toņus, krāsas un faktūras vien gribi! Es, piemēram, sagribēju sīkos punktiņos gar malu tādu metāliski reljefaini spīdīgu – paņēmu bronzas akrilu un sapļeckāju mazus punktiņus, iegūstot (es tā ceru 🙂 ), austrumniecisku noskaņu. Var arī paņemt vienkārši zelta krāsas marķieri.

Bildēs var apskatīt, kā mainās zīmējums ar katru aizkrāsoto josliņu.

Ir brīnišķīgi atklāt sev visu ko jaunu. Novēlu arī jums jaunas, radošas un skaistas atklāsmes!

“Pēdējā vēlēšanās” – ļoti laba fantastika

andzejs Blogā Asmodeus.lv izlasīju labu atsauksmi par poļu fantastikas rakstnieka Andžeja Sapkovska grāmatu. Uz karstām pēdām to dabūju un, kolīdz mazulīte iemiga, atvēru un iekritu iekšā. 🙂  Izniru ārā ap trijiem naktī, kad sāka sūrstēt acis un apzinājos, ka nu gan jāiet gulēt. Otru grāmatas pusi pieveicu nākošajā vakarā.

Ir ļoti interesanta, rīšus apriju. Tāda drusku brutāla pieaugušo fantastika (galvas lido, asinis šķīst). Tā kā uz vāka ir vecis ar zobenu, var jau noprast, ka nebūs asarains stāsts par mīlestību un filozofēšana, kāpēc es esmu tāds, kāds esmu. Tiesa, bez liktenīgās sievietes neiztikt.

Galvenais varonis ir raganis – transformēts cilvēks, ļoti ass džeks, kas nebaidās ne no kā. Viņa sūtība un amats ir dažādu briesmoņu izskaušana no pasaules vaiga par labu cilvēku dzimtai. Maģiskas radības un briesmoņi tur visvisādi ir papilnam. Cilvēku dzimta pakāpeniski atkaro zemi no pārdabiskām būtnēm ar ieroču un maģijas palīdzību.

Bez asins šaltīm un briesmoņiem ir arī, par ko pasmieties.  “Krēslas” vai “Eņģeļu mīlestības” cienītājiem gan, visticamāk, nepatiks.

Būtībā nejutu, ka būtu stāsts, kas atrisinās, līdz sasniedz kulmināciju.Bija dažādi piedzīvojumi, kas teicami veidotu seriāla epizodes. Kā es tādu seriālu skatītos!! Kamēr seriāla nav, var tikai cerīgi gaidīt, ka Zvaigzne izdos nākamo grāmatu par Geralta dzīvi un piedzīvojumiem. Jau nu dikti interesanta pasaule – ar kaut ko atgādina “Game of Thrones”, tikai Geraltam, cerams, galvu neviens nenošņāps. Cenšas gan daudzi 🙂

P.S. ja kāds meklē “kaut ko lasāmu vīrietim”, droši var izvēlēties šo.

Chef – filma par laimi. (Un moderno tehnoloģiju nozīmi)

cheeeef  Šī vienreiz ir filma, kas jāskatās tad, kad ir drūmi. Divas reizes to esmu skatījusies un abas reizes rezultāts vienāds – smaids pa visu seju, gaišums dvēselē, gājiens inspicēt ledusskapi, bet visvairāk – alkas sasaukt draugus, izrotāt dārzu ar lampiņām, klausīties spāņu mūziku un dejot.

Sižets būtībā ir par slavenu šefpavāru Karlu, kurš ir šķīries, ilgi strādājis vienā restorānā un viņa dvēsele slāpst pēc jaunrades un pārmaiņām. Izrādās, pēc viņa jaunrades slāpst arī ļooti slavens restorānu kritiķis, kurš ieradīsies apmeklēt restorānu, bet Karla priekšnieks ir tādās domās, ka nekas nav jāmaina. Interešu sadursmē Karls zaudē darbu un viņam ir iespēja iesākt ko jaunu.

Džekam palīdz ļoti, ļoti skaistā un bagātā bijusī sieva. Ilgi neticas, ka viņiem ir tik labas atiecības..nu bet ir. Sižetam šur tur varētu piesieties, sakot – tā taču nevar būt, un – dzīvē tā nenotiek (vīrs skatoties piesējās 🙂 ).

Karls ir izmests no smalka restorāna un tagad gatavo ēdiena furgoniņā kubiešu sendvičus, it kā visādus junk-food, bet viņam tas izdodas kā smalks meistardarbs un mēs kopā ar viņu it kā veicam kulināro ekskursiju pa Ameriku. Cik skaisti filmā gatavo ēst! Un kāda mūzika skan!

Filma lielākoties liek justies kā siltā jūnija vakarā – viss zied un smaržo, visur sakarinātas lampiņas, saklāti galdi, skan spāņu mūzika, sievietes tērptas skaistās kleitās un mēs visi dejojam, dzerot vieglu vīnu. Acis mirdz, sajūtos skaista un gribas tādu balli arī sev. Un, mani dārgie brāļi un māsas – vasarā es šo vēlmi īstenošu! Lūdzu dāmām pagādāt sev gaišas, romantiskas kleitas! 😀 Dejosim visi, i maziņi, i lieli, i veci!

P.S. Vīrs pēc filmas šāvās pie ledusskapja un es tiku pie garšīgākajām tostermaizēm 😀

Hektors maina dzīvi

hektorsIk pa laikam gadās tā, ka paņem izlasīt kādu grāmatu un tā kā kulaks uz acs trāpa uz sasāpējušu jautājumu vai vienkārši noskaņojumu. Apmēram tā, ka tu esi maize ar sviestu, bet grāmata iet virsū kā siera šķēle 😀

Nupat izlasīju izdevniecības “Jānis Roze” grāmatu par psihiatru Hektoru. Tāpat kā man, Hektoram šķiet, ka viņa pacienti visi alkst sākt jaunu dzīvi. Un ne vien pacienti, šķiet, ka visa zināmā pasaule to vien skandina, ka jābūt avantūristiskam, jāmet sava rutīna pie malas un jādodas, tā teikt, meklēt Ziemeļmeitu.

“Kā nu ne, sprieda Hektors, ja televīzijā vai presē pārstāsta tikai laimīgos stāstus!Viņš pameta autodīlera darbu un kļuva par niršanas instruktoru kādā no mūžīgās vasaras pludmalēm! Viņa pameta grāmatvedes darbu un tagad klāj krāšņākos galdus Provansā! Viņš pārdeva savu uzņēmumu un kļuva par budistu mūku Nepālā! Taču neviens nestāsta par tiem, kas, pametuši savu ne pārāk saldo dzīvi, piedzīvoja traģisku postu un pagrimumu.”

Grāmata tāda viltīga, viegli lasās un drusku komiska, bet būtībā tiek runāts par smagsvara problēmām mūsu visu dzīvē. Hektors pats dzīvo laimīgā laulībā ar mīļoto sievu Klāru. Un, liekas, viss ir, bērni ir, mīlestība un sajūsma vienam par otru ir, materiālā labklājība un komforts ir, bet arī pats Hektors pieķer sevi pie fantāzijām par jaunu dzīvi. Lai cik būtu laimīga laulība, tāpat iestājas brīdis, kad tu to laimi apzinies ar prātu, bet nejūti un var sanākt lielas ziepes.

No otras puses, grāmatu var lasīt, neiedziļinoties nekādos smagākos jautājumos un ķiķināt, lasot par Hektora pacientiem un pašu Hektoru arīdzam, jo autora stils ir tāds…viegls.

Tā ka grāmatu droši var lasīt gan tad, ja gribas gremdēties pasaules sāpēs, gan kavējot laiku vilcienā.

Noslēgumā – vēl viens brīnišķīgs citāts –  “Pēc salātiem bija deserts – siera kūka ņujorkiešu gaumē. Tā kusa uz mēles tik baudāmi, ka Klāra nobrīnījās – kāpēc ir jālieto narkotikas, ja var apēst siera kūku? Tiesa, narkotikas viņa nebija mēģinājusi…”

Dzīvespriecīgais vakarēdiens. Grāmatas maina dzīvi.

vakarediens.jpgStāvēju grāmatnīcā pie plauktiem un kā svaigi pīrāgi no ceptuves tika iznests sainis ar Noras Ikstenas “Dzīvespriecīgo vakarēdienu”. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka ar manu veco dzīvi, tā teikt, cauri ir. Jau labu laiku mitinājos Rīgā, kur strādāju pasaules labākajā grāmatu veikalā. Atšķīru grāmatu, izlasīju par Bernātu Bosiku, tad Līgatnes Saskija…kā miglas priekškars nokrita no acīm. Grāmata bija kā koša eļļas glezna pret manu dzīvi – izbalējušu melnbalto fotogrāfiju. Mani sāka urdīt jautājums, ko es, lauku bērns, tik ilgi daru pilsētā? Kāpēc es dzīvoju tikai pēc sistēmas darbs – dzīvoklis… kā tāda izkaltusi švamme?! Visumam un apkārtējiem tika izbrēkta akūta vēlme pēc pārmaiņām uz zaļākas dzīvesvietas pusi…un, tā teikt, esi piesardzīgs, kaut ko vēloties, jo sapņi mēdz piepildīties. 😀 Kā sniegs uz galvas uzkrita piedāvājums strādāt vīra dzimtajā pilsētā un ļoti operatīvi bija jāizlemj, ko darīt. Nācās piekrist, jo es gribēju dzīvot tā, kā Nora Ikstena uzgleznojusi savā maģiskajā grāmatā. Pa kaklu, pa galvu pārcēlāmies no Rīgas uz Jēkabpils mežiem. Vīrs, nabadziņš, visām pārmaiņām piekrita  😀

Par grāmatām mēdz teikt, ka tās ir kā dzīvas būtnes un es tam piekrītu. Bet dažas grāmatas ir tik spilgtas un īpašas, ka to pat nevar nosaukt par grāmatu, tas ir kaut kas vairāk. Šī grāmata ir tīra maģija un man to vajadzēja nopirkt, nevis izlasīt darbā vai paņemt bibliotēkā. Paņemiet to, atšķiriet, izbaudiet krāsas un skaņas, bet esiet uzmanīgi! Kur tā var novest jūs? 🙂

 

Ultra-ekstra-turbo veselīgs dzīvesveids

jogaVakar drūmi pētīju savas jaunās L izmēra bikses…bēbītim jau astotais mēnesis, bet es savās vecajās drēbēs tā arī neielienu…riepa traucē…dusmas nāk. Stingri nolēmu ievērot diētu – vairs nekādu balto miltu un majonēzes! Un Hesītis vispār var iet ieskrieties!

Man radies iespaids, ka ar savu veselīgo dzīvesveidu visi dalās sabiedriskās informācijas telpā. Kuru žurnālu/avīzi/interneta portālu neatver, visur kāds starodams stāsta, ka viņa (retāk- viņš) ir mainījusi savu dzīvi, kardināli mainījusi uztura paradumus un tagad ir apgarota, laimīga, 15 gadus jaunāka un skaistāka. Vajag izslēgt no uztura maizi, kartupeļus, olas, jebko pienīgu, protams, arī gaļu…ko vēl aizmirsu…ā, baltie rīsi!

Lai arī uzskatu sevi par caurmērā kritiski domājošu cilvēku, arī es pēkšņi pietvēru, ka naidīgi glūnu uz dārzeņiem un augļiem rimčika plauktos – jo tie ir viscaur ķīmiski un no vitamīniem tajos nav ne smakas. Laikam stāvu dzīva tikai tāpēc, ka man ir pleķītis zemes, kur kartupelis uzaug eko un bio, un man tas nav jāpērk par bargu naudu stilīgā eko veikaliņā. Savādāk mēs no radioaktīvās lielveikalu paikas būtu jau sākuši tumsā spīdēt.

Tad nu bieži kūļājos kā pazaudējusies, nopērku brokoli un skumji uz to skatos – ko man ar tevi iesākt? Sviestā apcepts, ar saldo krējumu un pikanti pierīvētu sieru tas ir tīri ēdams 😀 un ļoti diētisks.

Visai manai ģimenei no modernā dzīvesveida viedokļa jau sen vajadzēja būt pagalam, jo deviņdesmito gadu laikā, kad Latvija ieguva neatkarību un uz laiku viss bija sajucis, veikalos nebija nekā. Ēdām savu sālīto speķi (Ceptu!! Ak, svētās šausmas, jā!), kartupeļus un bietes. Bet, iedomājieties, visi palikām dzīvi un uzaugām tīri veseli. Kopš tiem laikiem atceros to, ka ēdiens mums ir vajadzīgs, lai mēs būtu dzīvi.

Kāpēc tā visa māžošanās ar ēdienu šķiet drusku pārspīlēta? Bet nu…katram jau ar kaut ko jānodarbojas.

Bet vispār, ja kāds vēlas, varam piedāvāt dažus eko-bio-raw un gluten-free kartupeļus no mūsu dārziņa. Stādot dziedājām dainas, meditējām un nodarbojāmies ar jogu, līdz ar to kartupeļu svešais ģenētiskais kods tagad būs sagremojams arī latviešiem. Cena 50 eur kilogramā 😀