Kanēļa bulciņu tapšanas stāsts

20160128_201833

Diena vēl nav galā, mazuļuks čuč un varu piesēsties pie rakstāmā. Vakar pieminēju, ka grasos cept bulciņas un, tavu prieku, viens lasītājs jau taujā pēc apraksta. Te nu tas ir… Recepte ņemta no bloga Lindas virtuve.

 

Izejvielas nebūs nekādas dārgās, jo to nevajag daudz (ja negrib krist izvirtībās un valriekstus aizstāt ar pekanriekstiem). Medus būtu padārgs, bet to mans cienītais vīrs iegūst no mūsu pašu bitītēm.

Tātad sagatavojam:

mīklai nosveram 300 g miltu, 35 g cukura, 55 g sviesta, 100 g piens, 2 sakultas olas, šķipsna sāls, 5 g sausā rauga (man bija tikai dzīvais, kura gabaliņu uz aci iedrupināju pienā)

pildījumam vajadzēs 2-3 tējkarotes malta kanēļa, kādus 60 g valriekstu un 50 gramus tumšā muskvado cukura (man nopirkās gaišais, bija ok. Vispār muskvado cukurs ir tumšs, drusku lipīgs un skurbinoši smaržo)

glazūrai 120 grami medus, atkal valrieksti (es paņēmu daļu mandeļu, jo vīrs nefano par valriekstiem) un kausēts sviests 90 g. (Kādu brīdi pazibēja doma, ka glazūru var netaisīt, bet nē nē, to obligāti vajag!!)

Jau pašā sākumā atdūros pret problēmu, ka svari neizrādīja dzīvības pazīmes. Zināmai recepetei visu varētu uz aci, bet šādai, kas nav gatavota, drošāk ir visu svērt. Paklauvēju svariem pa vienu sānu, pa otru, izņēmu un ieliku atpakaļ baču  un šeku reku – tie ar pīkstienu ieslēdzās! 🙂 Operatīvi sasvēru visu, kas vajadzīgs.

Tālāk darām tā – palielā traukā miltiem pievieno cukuru, sāli un gabaliņos sagrieztu sviestu, ar rokām mīcot un drupinot, līdz sviests ir kā pazudis un miltos mazītiņas piciņas. (Ņemoties abām rokām pa šo masu, aptvēru, ka rokos pa cilvēces ienaidniekiem numur viens – baltie milti, sviests un cukurs. Uh, jā!) Raugu iemaisa pienā, līdz tas pilnībā izšķīdis. Pievieno miltiem pienu un sakultās olas. Mīca. Mīkla ir trekna un viegli samīcās. Kad tā kļuvusi par smuku, spīdīgu klumpuci, liek to bļodā un sasedz ar dvieli. Istabas temperatūrā stundas laikā tā man  skaisti uzrūga. (Rauga mīkla būtībā ir dzīva un, lai ar to varētu strādāt, ir jāatveras cepēja čakrai. Man tāda atvērās apmēram 20 gadu vecumā)

Pa to laiku darinām pildījumu. Ja ir blenderis, iemet tajā valriekstus, kanēli un muskvado cukuru..bžžž..bžžžž 🙂 un pildījums gatavs. Ja nav, jāpastrādā ar rokām, lai sīki sasmalcinātu riekstus. Tiem kopā ar kanēli un cukuru jāveido +/- viendabīga masa.

Uzrūgušo mīklu sadala divās daļās, samīca vēlreiz un katru daļu izrullē paplānu. Nosmērē ar kausēto sviestu (ņēmu no tiem 90 g, kas bija glazūrai) un vienmērīgi uzber kanēļa – riekstu maisījumu. Tad ņemam mīklu aiz vienas maliņas un uzmanīgi tinam kopā, veidojot ruleti.

Pa tam lāgam medu un sviestu (sildīju mikrenē, jo medus bija paciets) samaisa viendabīgā pašķidrā masā. Sakapā riekstus. Cepamajā plātī ieklāj cepamo papīru, nober sakapātos riekstus un tievā strūkliņā nolaista visu ar sviesta – medus maisījumu. Mīklas ruletes sagraiza pirksta biezuma gabalos un plakaniski liek uz sagatavotā papīra. Liek apm 2 cm attālumā vienu no otra. Atstāj uzrūgt uz 20-30 min. Pa to laiku ieslēdz cepeškrāsni uz 180 grādiem. Uzraudzējam, cepam…smarža iet ne vien pa visu māju, bet arī pa pagalmu. Receptē minēts, ka sanāks 12 bulciņas, man sanāca pilna plāts, divreiz vairāk. Nu bet mani pa vidam arī pakomandēja mazais priekšnieciņš, tā ka varbūt darbībās kaut ko sajaucu 😀

Bulciņas sanāca ļoti, ļoti labas, bet glazūra…par to būtu jāuzraksta serenāde!!

P.S. Mans valriekstu nīdējs vīrs piekrāva pilnu bļodu ar bulciņām un starodams nozuda no apvāršņa 🙂

Advertisements

Jauna gludekļa meklējumu ekspotīcija

gludt)Viss stāsts sākās tad, kad ilgi nokalpojušais gludeklis pirms 2 gadiem aizgāja uz labākiem medību laukiem. Veselus divus gadus tajās retajās reizēs, kad pavisam nevar iztikt bez gludinātām drānām, saviebušies mīcījām drēbes gabalu ar mazu ceļojuma gludeklīti (vīra sauktu par kroplīti). Galu galā man apnika gaidīt, kad tad mēs pirksim ultra labu un dārgu. Ja jau tūkstoši citu cilvēku var pletēt savas drānas ar lēto galu, vai nu es nevarēšu!?Vakar pa tumsu, miglu un ledu devāmies uz veikalu Depo gludekļa uc. meklējumos. Jo, kamēr naudiņa turas makā, tā jātērē apzināti un vajadzīgām lietām, savādāk pati aizies savos mistiskos ceļos un varēsi tikai apmulsis kasīt pakausi – nez, kur tā paliek…

Pieripojām pie plauktiem, kur attiecīgā tehnika stāv un sākāmies pētīt – kurš tehniskos parametrus, kurš smukumu. Netālu līkņājošais pārdevējs spindza ap mums kā muša, te pielidojot, te attālinoties un uzbāzīgi zumēja – ņemiet lēto filipsu, ņemiet lēto filipsu, nečamdieties ap to nabaga adleru. Tā kā man mājās jau ir ļoti labs tā paša bezvārda Adler blenderis, pārdevēju gaiņājām prom un iekrāvām ratos skaistu, gaiši zilu gudekli un, lai tam nebūtu garlaicīgi, piemetām klāt arī tādu pašu toņu gludināmo dēli. Tā nu iet, ja visu naudiņu iegulda mājā – pletē savas drēbītes uz gultas, grīdas vai galda – kur nu sniedz elektrības vads.

Mājupceļā iegriezāmies Rozes grāmatnīcā izķemmēt akcijas plauktu un trāpījāmies uz lielām atlaidēm Rimčikā, kur sapirkos kaut ko tik brīnišķīgu un eksotisku kā muskvado cukuru, dažādi rieksti un kumkvats. Kumkvats gan izrādījās tikai eksotisks :D…par brīnišķīgu to nenosaukt. Bet muskvado cukurs (ak, konditorejas izvirtības!!) domāts bezgala vilinošām bulciņam, kuras grasos cept rīt un kuru recepti noskatīju lieliskā blogā Lindas virtuve. Tad jau pierakstīšu, kā gāja.

Jaunu seriālu meklējumos

Ir tā, ka foršu seriālu nemaz tik viegli nevar atrast. Gribas, lai ir labā kvalitātē, smuks, ja nav pārāk labi izstrādāts un dārgs, tad lai ir ar humoriņu utt.  Nesen sapratu. ka “Game of thrones” vairs neskatīšos – pēc tā, ko Stanis Barateons izdarīja ar savu meitu (varbūt tāpēc, ka tagad pati esmu mamma) un pēc Džona Snova nāves (nu, cik var mirt nost mani iemīļotie varoņi!).

The Walking Dead” vēl jāgaida līdz februārim (bet brīdinu jūs, seriāla veidotāji, ja kāds no pamatsastāva tiks nobeigts, es arī to neskatīšos!! ;)).

Iemetām aci walkingu sānzara seriālā “Fear the Walking Dead” – it kā nebija ne tik labs kā paši walkingi, bet noskatījām visas sešas esošās sērijas un gaidīsim jaunās.

vdavaPaskatījos, ka tas pats AMC piedāvā jaunu seriālu “Into the Badlands“. Ir bišķi īpatnēja pasaule. Tāda kā nākotne domāta, tā kā Amerikā viss notiek, tikai Amerika vairs nepastāv. Pēc asiņainiem kariem savu kārtību nodibinājuši jaunizcepti feodāļi, saukti par baroniem, katrs pārvalda savas zemes un atsevišķu rūpniecības vai zemkopības (piemēram, opija ieguve) nozari. Neba nu tagad viss ir tādā jēriņu mierā, tikpat visi kāro sagrābt lielāku varu. Vide tāda īpatnēja, ļoti skaisti kostīmi, šaujamieroči kā tādi izskausti (lai varētu rādīt stilīgas zobenu cīņas). Tas tā jocīgi, elektrības nav, moči un mašīnas ir. Bet skatīties ļoti pat var – visi baroni ir ekstra stilīgi tērpti, visas cīņas ar aukstajiem ieročiem skatāmas kā savdabīga deja vai izrāde. Vienīgi pagaidām neredzu info, ka būs kādas tālākas sērijas.

Ir divi jauni seriāliņi kā “Shadowhunters:The Mortal Instruments” (dēmoni, vampīri, mistiski Klusējošie brāļi ar aizšūtām acīm un mutēm – nez, ko viņi dara ikdienā  – un dēmonu mednieki)  un “The Shannara Chronicles” (elfi+dēmoni). Bez tā, ka tur smuki varoņi un kostīmiņi, maz ko labu var pateikt, bet nopelt būtu nevietā. Laikam tie domāti citai vecuma grupai.

Tā ka jaunākais, ko atradām skatāmu, ir japāņu mangas tehnikā veidotā “Ronja, laupītāja meita“. Zīmējums varbūt nav izstrādāts, toties tēli un sižets viss kā no grāmatas. Man Ronja ir ļoti mīļa grāmata, tāpēc varu šo seriālu skatīties ar prieku.

Filma – The Last Witch Hunter

ridiks

Skatāmies filmu par raganām un to medniekiem senos aizlaikos. Vins Dīzels, pēc frizūras un auras izliets kazaks, ar draugiem drosmīgi dodas iekšā raganu midzeņa sirdī. Cik var noprast, raganu Karaliene ir uzsūtījusi mēri un liela daļa cilvēku, tai skaitā drosmīgo mednieku ģimenes, ir aizgājuši bojā. Cīņas laikā gan pazib informācija, ka cilvēki ieņēmuši raganu teritorijas, bet tas nav nekāds vērā ņemams arguments. Cīņa norisinās gaužām nevienlīdzīgi, raganu pusē ir maģija un to pārspēks acīmredzams. Bet…raganu Karaliene nav ņēmusi vērā vienu – ja pie viņas uz cīņu ir ieradies asinskārs Ridiks, viņas situācija ir bezcerīga. Ar liesmojošu zobenu raganu Karalienei tiek darīts gals. Pirms nāves viņa paspēj Ridiku..ui, nē…Kolderu nolādēt, piešķirot viņam nemirstību un mūžīgu vientulību.

Pēc tam jau mēs redzam mūsu dienas un raganu mednieku, kurš nebūt nesirgst ar pasaules skumjām. Izskatās visnotaļ apmierināts ar dzīvi un izbauda savu stilu. Ļaunās raganas ir sakautas, maģijas pasauli pārvalda īpaši tam radīts ordenis ar savu superieroci Kolderu ķēdes galā. Pa bišķim sāk risināties dažādas mistiskas lietas un nāves, sāk parādīties varena un melna maģija.  Ko gan tas vis nozīmē?! Gan jau kāds, kurš it kā bija beigts un pagalam, vēlas atgriezties un atgūt savu nemirstību, ko kādam bija aizlienējis. Tālāk skatāmies Ridika krutumu, pa vidu pinas nez ko šeit pazaudējušais Elija Vuds (kurš man uz mūžiem būs divi pretrunīgi tēli – Frodo vai tas maniaks no Sin City) un, par lielu prieku, ieraugām Igriti no Troņu spēlēm. :))

Filma vizuāli skaisti taisīta, efekti labi, vakarā ar čipsu paku, picu & alus un alus droši var skatīt. Neko vairāk negaidiet.

Labākā pica Jēkabpilī

Kad pārcēlāmies no Rīgas uz Jēkabpili, draugi jautāja, vai nav žēl to visu atstāt. Bija gan, bija žēl šķirties no draugiem, no kinoteātra,  no vietām, kur baudīt labu fast food.

Kaut cik iekārtojušies savās jaunajās mājās, devāmies izlūkos vietējos ēstūžos. Bijām “Tomātā”- tas izrādījās “Čili picas” gara radinieks, jebšu dārgi, bet nekas īpašs, bijām “Itālī” – bet tādu es varu bez pūlēm izcept arī mājās, bijām “Ceļavējā” – nu, suņi priecājās. Atkāru bēdīgus vaigus – citu vietu, kur paniegtu picu, pilsētā vairs nezinājām.

Dzīvoju es bez pasaulē labākā ēdiena, līdz izlasīju reklāmu, ka vietējais un ļoti populārais bistro “Gaļas nams” tagad piedāvā arī picu. To gatavo atsevišķā virtuvē picas krāsnī un gatavo ĪSTS PICU MEISTARS, KURŠ STRĀDĀJIS ITĀLIJĀ. Nebija vairs divu domu – jāiet!!! Aizgājām ar. Pie krāsns strādāja pajauns, laipns čalis, kuru es uzlūkoju ar cerībām un bijību. :))) Pasūtījām picas Jazz un Jiovanni. Tās tika atnestas uz koka paliktņiem, klāt pasniedzot picu salātus. Pica bija plāna un bagātīgi noklāta ar tomātu mērci, sieru, šķiņķi un citām piedevām. Satraukums  sirdī…bungu rīboņa… pirmie griezieni ar nazi, iekožamies… debess augstā!! Ekstāze! Tik labu picu nebiju ēdusi pat nekur Rīgā! Baudīju to aizvērtām acīm, lai varētu pilnībā izjust karsto, maigi pikanto sieraini-tomātīgi-gaļīgo brīnumu. PIelocījām pilnus punčus, salātiem (piedodiet, salāti!) vietas nepalika.

Bieži apmeklējām jauno picēriju, foršais picu meistars pazuda un mainījās/apmācījās vairāki citi – attiecīgi novērojām, kā dramatiski mainās picu garša. Bet tagad viss ir lieliski, pie krāsnīm cīnās laba meistare, picas atkal ir lieliskas.

Viena uzvara ir – mūsu jaunajā māju pilsētā ir pica uz 10 ballēm, tagad kādam vēl jāuzceļ kinoteātris 😀

 

Labāks par “Bada spēlēm” – “Sarkanā sacelšanās”

sarkana-sacelsanasLasot internetā slavinošās atsauksmes par izdevniecības “Prometejs” grāmatu “Sarkanā sacelšanās”, biju ar mieru noticēt, ka tā nav par Pavļiku Morozovu&Co un grāmatu izlasīt. Turpmākās trīs dienas nevarēju vien nopriecāties par šo savu lēmumu. Ja man nebūtu jāvaktē bēbis, grāmatu aprītu vienā piegājienā, bet tā bija jāēd pa porcijām. Ja vēl nav lasīts – īsumā par sižetu. Galvenais varonis Derovs mīt Marsa dzīlēs. Visa viņa ģimene un draugi dzīvo pazemē, kā celmlauži strādājot priekš citiem. Viņi dara smagu darbu, bet apzinās, ka dara to nākotnes labā. Kādam Marss ir jākolonizē un to dara viņi, lai cilvēki no Zemes varētu glābties uz Marsa (Zeme ir pārapdzīvota utt). Cilvēce ir sadalīta stingrā kastu sistēmā, katrai kastai sava krāsa kā atšķirības zīme un ģenētiski uzlabojumi. Derovs ir Sarkanais, bet visu pārvalda Zelti (pārsvarā dēvējas seno romiešu vārdos). Demokrātiju atceras kā ļaunākos melus, kas sagrāva cilvēci un gandrīz to iznīcināja.

Derovs nesen ir apprecējies un neko vairāk nevēlas, kā mīlēt savu sievu, bet nav lemts. Sieviņa ir ne vien skaista, bet arī revolucionāru ideju pārpilna. Tieši viņa ar savu (joprojām domāju, ka bezjēdzīgo) milzīgo upuri liek Derovam aiziet no vecās dzīves uz neatgriešanos.  Viņš tiek pakļauts drausmīgām atklāsmēm, milzu pārmaiņām un pēc ilgām transformācijām kļūst par Zeltu. Tik daudz rakstīts, bet neko vēl neesmu pateikusi :))

Derova mērķis ir iefiltrēties Zeltu vadošajā sabiedrībā un sagraut to no iekšienes. Un te sākas tas viss, kā dēļ man šī grāmata sajūsmināja. Nav jau tā iefiltrēšanās tik vienkārša, jo cilvēki nevar būt tikai labi vai ļauni. Pret savu gribu viņš redz, ka Zelti var būt arī labi. Ka viņi var būt gan draugi, gan arī kas vairāk. Viņš redz to, kādiem Zeltiem būtu jābūt, brīžiem viņš pats kļūst savās domās un būtībā par vienu no viņiem. Laikam jau to jūt arī policisti garās iefiltrēšanas operācijās.

Dažādākās nākotnes tehnoloģijas mijas ar brutālām aizlaiku cīņu ainām un smagu varoņu izaugsmes drāmu. Brīžiem Derova kļūst žēl, jo nekādas vieglās gaitas viņam priekšā nav. Viņš vairs nav Sarkanais, lai arī pats no neapzinās, un laikam jau būs arī iemīlējis Zeltu meiteni.

Tā ir laba zinātniskā fantastika, kurā nav nekādu puņķu un asaru (laikam tāpēc, ka autors vīrietis). Sēdēju, lasīju, jau bija trīs naktī; es zināju, ka mazulīte mani pēc pāris stndām modinās augšā, bet nevarēju atrauties no grāmatas. Tas ir rādītājs.

Nav ko salīdzināt ar “Bada spēlēm” vai pieminēt muļķīgo “Divergent” triloģiju. Šī ir daudz, daudz labāka līmeņa literatūra. Būšot turpinājums.  Būšot arī filma. Ļoti gaidu.

Filma “Wyrmwood”

dzigitsAiz loga sniedziņš no paradīzes krīt, un es apsēdos uzrakstīt par zombiju filmu.

2013. gadā, sērfojot pa jūtubu kaut kā meklējumos, nejauši trāpījos uz īsa klipiņa par divu  džeku cīņu ar zombijiem. Klipiņš bija interesants, zombiju pasuga – svaiga un neredzēta. Tas bija fragments no topošās austrāliešu zombijfilmas “Wyrmwood”. Kurā brīdī nosaukumam pievienojās klāt “road of the dead”, nepamanīju. Ik pa laikam meklēju tīklā, vai filma nav iznākusi, to solīja 14. gadā, bet nekā. Toties varēja sekot līdzi filmas veidotāju cīņai ar naudas trūkumu, šī cīņa bija humorīga un šarmanta. Par 100 dolāriem varēji tikt pats pie sava zombija.  Nudien, būtu man lieki 100 zaļie, dažus adoptētu. 🙂  Naudiņa arī tika sadabūta.

Galu galā 2015. gadā tā pēkšņi bija klāt un es, drebot šaubās un priekšnojautās (galu galā divi gadi gaidīti), skatījos filmu.  Sākums šķitās drusku pastīvs un amatierisks, toties pēc tam… elle un indija!! Tik svaigu, smieklīgu pieeju zombiju filmai es neesmu redzējusi! Tik simpātiski, šarmanti personāži, tik lielisks humors! Galvenais varonis Barry ir talantīgs mehāniķis (tādiem laikiem zelta profesija), kā jau zombiju apokalipsē, viņam jādodas ceļā, cīnoties ar uzbrūkošo apokalipsi, savu neizpratni un pasaules fiziskajām izmaiņām. Ar visu viņš tiek galā diezgan sekmīgi. Pa ceļam sastop superīgāko aborigēnu korišu, dažus citus un piedzīvojumi iet vaļā. Galvenais uzdevums Barijam (neskaitot, protams, pašam netikt apēstam), ir atrast savu māsu, kuru savukārt nolaupījuši nelabie karavīri un psihozs dakteris. Tā vien izskatījās, ka dakterim apokalipse atnesusi vienu vienīgu nepārtrauktu orgasmu. :)))

Kā mazu atkāpi piebildīšu filmas galvenās atšķirības no citiem zombiju šedevriem. Šeit nav mistisks vīruss, kurš izplatās. Pēkšņi un bez paskaidrojumi labi ļaudis izmainās un, elpai indīgi izkūpot gaisā, ar rēcienu bliež virsū visam, kas kust. No tā ir pasargāti (ja neiekož), vienas noteiktas asinsgrupas īpašnieki.

Kā arī vēl viena forša lieta saistībā ar degvielu, ko es nestāstīšu, lai paliek pārteigums.

Zombiju filmās ne visai patīk tas, ka zombaki skrien ātrāk par pasaules čempionu skriešanā. Kā tas var būt? “Dawn of the dead” dzīvie miroņi jau tēš gandrīz tik pat ātri, cik mašīna un kur nu vēl “World war Z”. “Wyrmwood” zombijiem, tā teikt, ir sava raķešu degviela, kas tos dzen uz priekšu. (Ideāli zombiji, pa manam, ir “The walking dead” seriālā – lēni, solīdi, kā jau klasiskam zombijam pienākas.)

Filmas veidotāji savu garabērnu nodēvējuši – kad Mad Max satiekas ar Dawn of the Dead. Es tur tādas līdzības nesaskatīju, bet tas man necik netraucēja izbaudīt lielisku zombiju filmu. Skatījos 2 vakarus pēc kārtas. Arī jums iesaku. Sola arī turpinājumu, tas gan pagaidām vēl tālēs zilajās.

Filma “Он -дракон”

           download Brīdinu – te var būt pilns nekontrolēti ielavījušos spoileru.

           Noskatījāmies jaunāko krievu pasaku “Он – дракон”. Nebiju redzējusi treileri, ne arī ko iepriekš par to zināju. Ja zinātu, ka filmas veidošanā iesaistīts (producents) Timurs Bekmambetovs, būtu vairāk ieinteresēta to redzēt. Un, ja neko negaidi, jo lielākas iespējas patīkami pārsteigties.                

           Filmas sākums debešķīgs, tik skaists un nostrādāts, ka man sajūsmas skudriņas tekalēja pa muguru.  Viss iesākas ar varen drūmu (bet mežonīgi skaistu)  pagātnes teiksmas atstāstu – kā senkrievu ciemata iedzīvotāji upurē pūķim savas skaistākās jaunavas. Zudušās meitenes mīļotais, nespējot izturēt sāpes un naidu, ir devies meklēt mīļoto un nogalējis pūķi. Tālāk nu viss ir kā būtu labi, gadi gājuši uz priekšu un upurēšanas rituāls pārvērties par kāzu rituālu….bet, protams, viss nav tik gludi un sākas visādi bīstami, skaisti un romantiski piedzīvojumi. Pačukstēšu, pūķis nav tā ka pavisam beigts.

           Filmas sākums satrieca, bet vidusdaļa (a la Zilā lagūna 2) sāka bišķi nomākt, sāku mētāt jociņus un visiem šķita, ka nu jau mēs zinām, kā filma beigsies. Nekā. Veidotāji ir uztaisījuši jauku, savādāku beigu scēnu.

            Kopš redzēju “Ночной дозор”, Bekmambetovs man šķita garants, ka viņa filmas gaidīšu. Ļoti gaidīju “Wanted”, bet aplauzos. “Он – дракон” režisors gan ir Indar Dzhendubaev, kuram šī ir pirmā režisētā filma. Neņemos vērtēt, cik liela ir Bebkmambetova ietekme un negribas arī tālāk pētīt, bet filma ir sanākusi brīnišķīga.

           Kā kino galveno uzdevumu uzskatu filmas ietekmi uz skatītāju (sevi pašu). Ja tai ir izdevies mani sajūsmināt, iepriecināt un vēl tās dienas vakarā iemiegot jūtos mazliet kā sapnī, tad filma ir izdevusies brīnišķīga. IMDB vērtējums gan tai vismaz pagaidām ir pazems, bet mani tas neuztrauc. Sižets ir gana interesants, bet visu ar uzviju izvelk fantastiski skaistās ainas.

           Tā kā skatījāmies abi ar vīrieti un patika abiem, varu ieteikt abiem dzimumiem. Filma ir skaista, skaista, skaista! Tik skaista, ka sižets mierīgi varētu būt trulāks un es baudītu ik kadru kā gleznu! Zvērinātiem art – house kinomīļiem, kas skatās tikai Larsu fon Trīru un viņa dzimtas brāļus, protams, neiesaku. Vienīgi, ja gribas pagānīties par popkornfilmu nejēdzīgumu šai pasaulē.

 

 

Kurš ir kruts?

Laikam es!!!!!!!!!! 🙂

Jauni sākumi

Vienmēr ir kāds jauns sākums. Reizēm man dzīve var šķist viena vienīga Murkšķa diena. Tad nu jāsakustina pleznas un jāveic viens solis, kas ir nenozīmīgs cilvēcei, bet svarīgs vietējos platuma grādos. ( Sandra, veltījums Tev) Laipni aicināti lasīt par labām filmām, grāmatām un visu, ko te var atrast.