Skandināvu detektīvs

Jau labu laiku detektīvu frontē uzvaru saglabā skandināvu detektīvi.  Zviedru, norvēģu, tagad arī somu krimiķi iet uz urrā. Arī es pati tos štabeļiem lasīju un pa bišķim knābāju arī tagad, dzīvojot melnajā caurumā. Vei, kādi novērojumi man ir izkristalizējušies laika gaitā par fenomenu – skandināvu detektīvs.

  1. Skandināvu detektīvos bieži, ļoti bieži nolaupa un/vai moka mazus bērnus. Dažreiz bērni izdzīvo un cenšas dzīvot normālu dzīvi, dažreiz nojūdzas un kļūst par maniakiem.
  2. Reizēm arī gadās, ka māte nonarkojas vai pakaras, neņemot vērā tādu mazsvarīgu sīkumu kā mazu bērnu sev pie sāniem. Tad mazais attiecīgi sēž pie mammas un gaida, kad viņa izgulēsies, līdz viņu pēc n-tajām dienām kāds atrod. Protams, arī šiem bēŗniem taisns ceļs uz maniakiem.
  3. Ja tu esi labs policists, kurš spēj noķert maniaku vai vnk slepkavu, tava ģimenes dzīve ir galīgā dimbā vai tādas vispār nav. Tev arī noteikti ir narkotiku un/vai alkahola atkarība.
  4. Arī veselība tev ir sabeigta un tu esi hroniski neizgulējies un nomocījies. Tomēr pamanies noķert maniaku.
  5. Nedrīkst arī aizmirst cilvēktirdziecību, kas Skandināvijā izrādās augstā cieņā.

Tā nu ja, pēc ‘”Leoparda” pārstāju lasīt Nesbē. Pēc “Nāras” gandrīz atteicos no Lekbergas. (starp citu, vienīgais policists bez atkarībām un ar normālu ģimeni). Tagad tomēr izlasīju “Pūce medī naktī” (daudz mocītu bēŗnu, bēŗns pie pakārušās mātes un maniaki…maniaki) un iesāku “Viņa ceļo viena” (jau pirmajās lapās pazudis mazulis).

Kas tad būtībā šajos drūmiķos tāds ir, ka cilvēki aizgūtnēm lasa?

“Septītā kamera”. Kerija Drūrija.

Jūnijs mums tik dīvains, ka laika pavadīšana notiek kā novembrī – vilnas zeķes kājās, milzu krūze ar tēju un Grāmata.

Un kaut kā ļoti aktuāli man trāpījās rokās “Septītā kamera”. Kaut arī tās vāks nebūt nevilina un neinformē par saturu, grāmata izrādījās interesanta, aktuāla un tika “izrauta” 24 stundu ietvaros. septita kamera

Īsumā par sižetu. Pēc visa spriežot, darbība risinās Lielbritānijā un, kaut arī sabiedriskā iekārta līdzinās distopijai, darbības laiks varētu būt mūsdienas vai pat kādi pagājušie gadi (ar internetu švakucki un nekādi īpašie tehnoloģiju sasniegumi nav novēroti). Sabiedrība, kā vienmēr, sastāv no tiem, kam ir daudz un tiem, kam nav gandrīz ne sū… Visa sāls ir tajā, ka cilvēkiem ir kādudien ir apnikusi liberālā tiesu sistēma, kas ļauj maniakiem un slepkavām iziet no tiesas sveikā tikai tādēļ, ka  ir bijušas iespējas interpretēt situācijas, pierādījumus un likuma burtu sev par labu. Tā nu vecā tiesu sistēma ir likvidēta un vietā radīts realitātes šovs – nevainības prezumpcija vairs nepastāv. Apsūdzēto slepkavībā noskuj uz nullīti un iestūķē kamerā. Viņam ir 7 dienas laika, katru dienu pavada citā kamerā, līdz septītajā dienā apsūdzēto ieliek  7. kamerā ar elektrisko krēslu un pēc skatītāju balsojuma rezultāta tiek vai nu atbrīvots vai arī tiek nonāvēts.

Tālāk būs spoileriem pilns grāmatas apraksts un mani spriedelējumi. Nesakiet, ka nebrīdināju 😀

Grāmatas galvenā varone ir pavisam jauna meitene Marta, gājusi no nabadzīgā pilsētas gala, saukta par Daudzstāvenēm. Meitene tiek pieķerta ar ieroci rokās pie ļoti bagāta, ietekmīga un sabiedrības mīlēta vīrieša līķa. Tā kā viņa atzīst savu vainu slepkavībā, viņa viens un divi attopas ar pliku galvu Pirmajā kamerā. Protams, mēs jau lasot varam saprast, ka meitene nav šāvusi un viņas atzīšanās + gaidāmā nāve ir tikai mēģinājums cīnīties pret pastāvošo situāciju. Situācija drusku atgādina filmas “The Running Man” un “The Gamer” , kur arī “noziedznieku ” sodīšana ar nāvi ir pārvērsta par šovu. Tikai šajā ir daudz mazāk izklaides. Skatītājiem tiek piedāvāts raidījums ar nozieguma apspriešanu un iespēja skatīties vienmuļus video no kamerām.

Martas likteni lems skatītāji ar savu balsojumu nedēļas laikā. Situācija mums, demokrātijā augušajiem, varētu likties šķebinoši absurda. Bet, zināt, pēc visām šausmām, ko redzu ziņās… Kad lasi, ka dara pāri maziem bērniem un slaktē pa labi un pa kreisi cilvēkus… Tad es pēkšņi varu saprast apsargu, kas, naidā drebot, sita ieslodzīto un kliedza, ka iztērēs savu mēnešalgu, lai dabūtu viņu uz elektriskā krēsla. Cik ilgi un cik tālu ir laba rietumu kultūras liberālā sistēma? Kā darīt, lai būtu pareizi? Un iestādījums, ka katrs iedzīvotājs reizē var būt gan zvērinātais, gan tiesnesis, gan bende, varētu būt labs. Līdz atduras pret faktu, ka nekas nav vieglāks, kā sagrozīt informāciju un manipulēt ar cilvēku masām. Un tad apsūdzēto krēslā sēž cilvēks bez sabiedriska svara un nozīmes, toties ar “pierādījumiem”noziegumā.

Grāmata it kā paredzēta jauniešu auditorijai un tajā netrūkst romantikas, tomēr šeit jaunā meitene izvēlas iet pa ļoti smagu ceļu, liekot savu dzīvību un mīlestību zemāk par iespēju cīnīties taisnības vārdā. Un šajā gadījumā es viņas upurim noticēju un negribējās arī sašutumā iekliegties, ka tik stulbi neviens nerīkotos. Tā nu grāmata nav tikai izklaide, tā var arī likt daudz domāt.

 

“Visuma vērpēji”. Artūrs Bērziņš

Paņēmu arī es izlasīt jauno latviešu fantastikas pārstāvi “Visuma vērpēji”.visumaverp Pirms ķerties pie grāmatas, izlasīju arī pieejamos aprakstus, no kuriem uzzināju, ka autors būtībā ir mākslinieks, jebšu pārstāv mākslas vizuālo pusi un rakstniecībā trenējies nav. No aprakstiem  arī uzzināju, ka darbs pārstāvot tā saukto weird fiction un – kas tas vispār tāds ir.

Tātad – par grāmatu. Fantastikas žanrs man ir bijis mīļš no sākta gala. Tik pat svarīgi man ir arī, lai valoda būtu laba, lai sižets interesants un lai notikumi ir ticami. Ja sižets te bija interesants un valoda ok, tad ar notikumu ticamību  un sižeta slīpēšanu autoram bijis pašvaki.

Sižets īsumā. Karlīna nupat kārto sesiju, kad uz ielas pie viņas pienāk puisis, kurš sāk uztraukti stāstīt, ka viņas vārds nemaz nav Karlīna un ka visa viņas dzīve ir vieni vienīgi māņi, jo viņai ir izskalotas smadzenes un savu īsto pagātni viņa neatceras. Meitene, protams, viņam netic un uzskata par tērētu, bet tas netraucē viņai ļauties piedzīvojumu garam un braukt ar čali pa tumšiem pakšiem un līst pazemes caurumos pamestu rūpnīcu korpusā. Kā jau mēs visi nojaušam, puisis nav tērēts un Karlīna attopas ierauta Visuma nozīmes cīņā par pastāvēšanu.

Grāmata viennozīmīgi nav klasiska piedzīvojumu literatūras pārstāve. Brīžiem rodas sajūta, ka redzu autoru, kurš ķiķinādams pieraksta sižetu un piefiksē vienu trakāku un/vai nejēdzīgāku ideju pēc otras. (Konstebls kilograms, piemēram)

Kādi būtu plusi? Lielākais pluss viennozīmīgi ir vāks. Tas ir ļooti skaists un iespaidīgs. Patika arī autora fantāzijas lidojums un apraksti. Snaudošā Visuma Būtne, kuras matos mīt mūsu realitātes, izdevās izcili. Pilnīgi redzēju spilgtās, skaistās vai riebīgās ainas acu priekšā.

Tagad garāk par mīnusiem. Un mīnuss laikam ir viens, bet ļoti Liels un Trekns. Autors ir izdomājis sižetu un idejas, kuras vēlējies iepīt sižetā un pierakstījis. Un bez īpašas slīpēšanas un pārlabošanas atzinis to par labu esam. Vairākās vietās sižets pavirši sapīts un neticams. Es varu noticēt un grāmatā pieņemt jebko, pat, ja uzrakstītu, ka augstākās būtnes visumā patiesībā ir lenteņi, bet es nekad nenoticēšu tik neadekvātai cilvēku rīcībai kā “Visuma vērpējos”. Nu neticu, ka cilvēks ar knapu knapu cerību izdzīvot stāvēs un spriedīs par filozofijas niansēm vai stāstīs visiem, ka ir ekshibicionists un var staigāt pliks, ja abiem ar sievu grūtnieci kāds draud izsūkt smadzenes. Jā, es sapratu, ka autors dikti gribēja ielikt sižetā arī dziļi filozofiskas līnijas un ņirdzīgi ironiskus spriedumus par cilvēku masām, bet…bet… tas tomēr ir jādara ticamāk.

Varu palepoties, ka man ģimenē arī ir rakstnieks – māsa gatavo izdošanai otru grāmatu. Un katru grāmatu viņa slīpē un pārlabo, pārrakstot vairākas reizes un rūpējoties par katru detaļu. Šeit es tādu autora atdevi un rūpes par savu darbu nejutu. Kaut kad agrāk arī pati jutu dzinuli Rakstīt. Radās spilgtas idejas vai forši momenti, ko pierakstīju un tālāk čiks vien bij, jo rakstīt grāmatu ir liels un smags darbs.

Par šo grāmatu kāda mana kolēģe ar atzinību teiktu “šizo”. Lai gan pirms gadiem lasītais Margaritas Perveņeckas “Gaetāno krematoss” ir daudz vairāk weird.

 

 

 

Kebabs, kura dēļ ir vērts doties uz Līvāniem.

 

Tā kā man tagad dzīvē posms ar ļoti plašu emocionālo spektru – mazā sāka apmeklēt bērnudārzu, tad dzīvē ir daži depresīvi momenti (mammas sapratīs!). Šodien sapucēju mazo uz dārziņu, činkstēja no rīta un pat tas, ka dārziņā viņa ar prieku aizskrēja spēlēties,  nespēja atgriezt man emocionālo līdzsvaru. Visa māja bija tukša un auksta, tāds pats tukšums un aukstums valdīja dvēselē. Nespēju saņemties kaut ko jēdzīgu darīt, ļāvos plūsmai un izspūrušu galvu ielīdu zem segas – depresīvi gulēt un drūmi blenzt pa logu. Ik pa laikam katram iesaku ļauties šādām izpriecām. 😀

Tad galvā sāka griezties zobratiņi – vīrs darīšanās brauks uz Līvāniem. Kāpēc es nevaru līdzi? Izsvempos no migūža un aiztransportēju savas miesas uz dušu. Tīklā atradu divas interesantas vietas, kur Līvānos paēst – Ekspress pica (malkas krāsnī cepta itāļu pica) vai (ak, debesu laimība!) Kebabu Kafejnīca. Izvēle krita uz kebabiem, jo dikti sen nav ēsti.

Atradām vajadzīgo vietu. Ieejot gan bija drusku dīvaini, jo kafejnīca bija tukša no ļaudīm, ļoti auksta un uz kebabu iesmiem neredzēju ne kriksīti gaļas. Vīrs drosmīgi turēja fronti un uzsāka sarunu ar meiteni aiz letes. Meitene izrādījās ļoti, ļoti laipna un jauka, kā arī ēdienkarte diezgan bagātīga. Pasūtījām kebabu uz šķīvja un vienu komplektu.

Dieniņās, ku labs!! Porcija tik bagātīga! Svaigi frī kartupelīši, bagātīga,sulīga gaļa, svaigi salātiņi un pa virsu laba jogurta mērcīte. Vīra kebabs maizē bija tik pat labs. Ēst bija liela bauda.Esmu kebabu fans, un skumji jāatzīst, ka Jēkabpilī nav vietu, kur baudīt labu kebabu.

Par abiem samaksājām astoņus eiro, pateicām lielu paldies personālam un, pieēdušies kā pitoni, aizgāzelējāmies uz mašīnu.

Uz Līvāniem ir vērts braukt kaut vai tādēļ vien, lai, ekstāzē ņurdot, iecirstu zobus sulīgā, gardā kebabā. Par kultūrpasākumiem nezinu, itāļu picu atlikām uz citu reizi.

Kafejnīcā ir arī bērnu stūrītis. Adrese Dzelzceļa iela 1, mājaslapas viņiem nav, toties ir lapa feisbukā.

 

Sāku pildīt savas jaunā gada apņemšanās!

 

20170102_173225

Tikmēr errojos, ka nauda kaut kur pazūd, bet prieka no tā nav, kamēr trijos naktī pieņēmu lēmumu, ka sagādāšu pati sev svētku dāvanas. Nopirkšu tās grāmatas, ko sev liedzu, jo ŽĒL TAČU NAUDAS!! Pažēlo naudu un tad skābi smaidi, kad tās jau ir out of stock.

Tāpēc otrajā janvārī sagrābu savu naudas zutni un gāju uz Zvaigznes grāmatnīcu pirkt visus Geimenus, kas tur būs. Veikalā sāka reibt galva – atlaižu plaukti tur pilni ar visu ko ĻOTI LABU. Sapirkos vienreiz, aizgāju mājās un pēc brīža teciņus laidos otrajā tūrē. Un visu šo kaudzi ar grāmatām nopirku par nepilniem 45 eiro!! Mamma šokēti jautāja, cik tad ilgi es šo kravu lasīšu, bet es tak visas šīs jau esmu lasījusi. Neesmu tik bagāta, lai pirktu nelasītas grāmatas.

Kad tikšu tuvāk civilzācijai, iešu vēlreiz ķemmēt grāmatnīcu.

Tā ja, ļaudis! Ēdienu jūs apēdīsiet, drēbes novalkāsies un tiks izmestas. Bet grāmatas varēs lasīt, vēl pensijā esot!

 

Grinčs

Svētki klāt. Būtu jāpriecājas un jāizbauda. Kaut kā nesanāk. Ieilgusi pubertātes krīze, kas peldoši pārgājusi pusmūža krīzē un pa virsu kā bagātīgs garnējums uz  kūkas – pēcdzemdību depresija.

Ko gribas darīt? Ietīties segā, ieliet sev krietnu krūzi karstvīna un ieslēgt visu garo Aliens sēriju.

Ko es daru? Sakožu zobus, publikā smaidu, sagādāju nepieciešamākās dāvanas (sev, protams, ne. Mammām jau nepienākas!!), beržu māju utt. Vakar līdz diviem naktī cīnījos ar mazo, paralēli meistarojot skudrupūznīšus kā ciemakukuli svētku pusdienās pie vīra radiem. Jēs!!

Šodien mazā sagādāja mazu svētku dāvanu, visu rīta cēlienu brēcot un galu galā iemiegot. Sapakoju vīru un vecāko puiku + skudrupūznīšus prom pie radiem un palikām ar mazo guļavu mājās.

Izslēdzu džingl bells un ierubīju Simpsonus visā viņu ciniskajā krāšņumā.

Vismaz kaut kas.

Je jē!! Priecīgus jums arī! 🙂

Karaļa Staha baismā karadraudze.

stahsSen atpakaļ lasīju baltkrievu rakstnieka Vladimira Karatkēviča baisīgo un interesanto grāmatu par karaļa Staha baismo karadraudzi. Grāmata izdota pasen, 1985. gadā un tagad parastā grāmatnīcā jūs to ar uguni nesameklēsiet.

Es savu nopirku jaukajā Jāņa Rozes antikvariātā uz Blaumaņa ielas (nav, nav vairs šī jaukā veikaliņa!!).

Par pašu grāmatu. Galvenais varonis Andrejs Belareckis ir etnogrāfs, folklorists laikā, kad sievietes vēl valkāja greznus tērpus un nebija elektrības. Andrejs meklē un pieraksta senas tautas teiksmas, leģendas un tamlīdzīgu folkloru, cenšoties saglabāt tautas mantojumu.

Senu leģendu meklējumos vīrietis ieklīst tālumtālā Baltkrievijas nomalē, kur tiek laipni uzņemts Dūksta Egļu muižā pie Janousku dzimtas pēdējās atvases, Nadzejas Ramanaunas Janouskas. Nadzejas mantotā pils ir vecum veca, skaista, bet arī baismīgi nolaista, tumša un drūma vieta sena, vientulīga, milzīga parka vidū. Ap pils parku plešas milzīgi purvāji un rudens tumsa.

Atmosfēra rādīta diezgan pabaisa un protams, ka lasītājs gaida spokus, rēgus un kādus tik vēl ne mošķus. Pats Andrejs spokus negaida, jo viņiem netic. Laika gaitā izrādās, ka šī vieta ir nolādēta, Janousku senčiem veicot drausmīgu nodevību. Nabaga Nadzeja, kura ir nomākta un trausla meitene, tomēr ir drosmīga un gudra būtne, un Andrejs Belareckis nespēj atstāt meiteni rēgu un ļaundaru varā. Folklorists nolemj izdibināt, kas par dīvainībām risinās šajā apvidū.

Autora valoda ir ļoti laba, tāda drusku vecmodīga, bet tas lieliski piestāv un palīdz radīt atmosfēru, no kuras man “asinis stinga dzīslās” (citēju grāmatu). Arī tulka darbs, manuprāt, ir ļoti, ļoti labs. Lasīt bija interesanti, ļoti dzīvoju līdzi varoņiem, bija daudz pārsteigumu.

Vienīgais, ko, tagad pārlasot, pamanīju, tur ir šķiru cīņas un revolūcijas momenti, bet to laidu gar ausīm.

1979. gadā pēc grāmatas motīviem tika uzņemta filma – blāvs, miegains murgs, kuru neiesaku skatīties. Ek, ja tagad Bebkmambetovs ņemtos filmēt Karadraudzi!!Tā tik būtu filmiņa!

 

Kā mēdz piepildīties vēlmes.

Saka jau, saka, esiet piesardzīgi ar to, ko vēlaties, jo vēlēšanās mēdz piepildīties!

Vislaik jutos tik nogājusies, tik nogājusies, tik nogurusi. Gribas ATPŪTU!!! Sāku sapņaini atcerēties saldās bērnības dienas, kad temperatūra un klepus nozīmēja ilgu gulēšanu gultā, kad mamma pienes klāt zupiņu un tējiņu. Bet pats, kad jūties jau bišķi labāk, šķirsti grāmatas un izvēlies, ko lai tev garšīgu pienes klāt. Biežāk un biežāk pati sev teicu, kaut saslimtu, lai atkratītos no neizbēgamajiem pienākumiem un ikdienas. Beigās jau skaļi vīram izspļāvu – es gribu saslimt, lai tiktu no visa vaļā!!

Tadā!! Ko gribēji, to dabūji. Pēc kādas nedēļas stūrējam slimnīcas virzienā. Diemžēl pieaugušam un ar mazu bērnu slimot vairs nav nekāda cukura vate. Kaut esi saliecies čokurā no sāpēm, tev ir jārūpējas par mazo un nedrīkst viņai izrādīt, ka mammai slikti, lai viņa nenobītos. Tad nu man dikti gribējās paņemt savus vārdus atpakaļ.

Ceļš uz slimnīcu. Resns vecis bravūrīgi izčamda vēderu – nobrēcas – ginekoloģija!

Transportē uz turieni. Īsti diagnoze nav atrasta, bet pudele pie vēnas, sāpes lēni pāriet un kopā ar tām arī bailes.

Beigās labuma izrādījās vairāk, kā ļaunuma. Kamēr mamma bija prom, tikām tētis un meitiņa dabūja laiku, lai satuvinātos, tagad tētis ir daudz mīļāks, nekā pirms tam. Pati es paspēju sailgoties pēc mazās un saprast, ka mums tomēr ir ļoti foršs tētis.

Beigās izdarām divus secinājumus 1)  Jēkabpils slimnīcas ginekoloģijas nodaļā pārsvarā ir ļoti, ļoti jauks personāls un 2) tiešām – esiet piesardzīgi ar to, ko domājat un vēlaties! 😉

 

Visiem veselību, optimismu un labu sadzīvošanu!

“Rīta Zvaigzne”. Un ķeskas šķīst.

rita-zvaigzneJēj! Izlasīju triloģijas par Derovu, sarkano dumpinieku, trešo daļu. Brīdinu, ka tālākajā tekstā spoileru būs papilnam.

Tātad, atceramies, ka iepriekšējā daļā Derovs nokļuva no savas uzvaras pa taisno lielos sū… Ar eksprespastu viņam tika piegādāta kaste ar paša Areja galvu, draugi kā kurais, daži pagalam, daži nodevuši un iešāvuši mugurā. Pašu ved pie valdnieces Lunas, lai veiktu vivisekciju. Tomēr vivisekcija nenotiek. Pēc ilgstoša posma, ko Derovs pavada tumšā caurumā, viņš pamostas pliks, smirdīgs un izkāmējis uz galda Šakāļa viesībās.

Trešā daļa var sākties. Var nogalināt revolūcijas vadoņus, bet ne revolūciju! Pēc laiciņa Derovs ir uzčinīts kā jauns un pārgalvīgās cīņās parāda Zeltiem, kur vēži ziemo. Par grandiozajiem kauju aprakstiem man vecā vaina, miegu ciet (toties “Vilnā” varēju ar interesi lasīt, kā varoņi dienām ilgi kāpj pa kāpnēm uz leju un augšu :)). Bet bija liels prieks konstatēt, ka autors tomēr spēj  aizraut un ieinteresēt. Ļoti interesanti bija lasīt par Obsidiānu zemi un brīnīties, ka Zeltiem pietika pacietības tā krāmēties – teraformēt ainavu, grebt visādus mošķus, lai maldinātu jauno civilizāciju. Vai tiešām pie tādām zināšanām nevarēja vienkārši ielikt smadzenēs čipiņu? (Šis jautājums mani mocīja pie visām trim daļām).

Par pašu autoru rodas sajūta, ka džigits savos sižetos kā aptieķnieks svēris un pilinājis varoņu raksturus un sižetus. Ne tā – no sirds, bet gan, kas vēl vajadzīgs, lai cilvēki pavilktos. Pavilkos jau ar! Bet varoņi tādi…tādi…kā teikt, izdomāti. Parasti ļoti pārdzīvoju par varoņu nāvi. Un Ragnārs ar Sevro bija iemīļotākie varoņi, šoreiz tik pasmīnēju, jo zināju, ka autors viņus nomušīs.  Būtu varējis novākt koč Mustangu, es neteiktu ne pieci. Vēl gaidīju, kad novāks Telemanu klanu, bet viņus tikai drusku apdauzīja 🙂

Par beigu sižetu autoram cepuri nost! Visam ticēju, pēc tam sajūsminājos.

Bez jautājumiem par čipiņiem es tik domāju par vienu lietu – tāda vara cilvēkiem, nāves tuksnešus pārvērš auglīgās zemēs, veido un dod dzīvību daždažādiem briesmogiem un nāriņām, bet sievietēm joprojām jādzemdē pa vecam, stundām ilgi mokoties? Kam tāds progress ir vajadzīgs? Jā, bet varbūt tā tikai tāda Zeltu tradīcija, viņi jau mīlēja savējos paretināt, lai būtu dabīgāk.

Visādā ziņā triloģija ļoti interesanta un prasmīgi uzrakstīta, silti varu ieteikt izklaides nolūkos. Ļoti gaidu filmu un ceru, ka tā nebūs tāda izkastrēta kā “Jupiter Ascending”. Vakar pirms miega ilgi domāju,  kurus aktierus varētu likt galvenajās lomās. Kaut kā grūti sanāk, līdz šim tā dzīvi iztēlojos Oktāvijas au Lunas lomā Keitu Vinsletu. Bet tādu perversi pievilcīgu mūdzi kā Šakāli nevaru i iedomāties, kur nu vēl pārējos.

P.S. Atsevišķs paldies blogerim Andrim, kurš ar saviem “Izklausies redzēts” apskatiem un “Pusķēniņa” recenziju izvilka mani no antilasīšanas komas 🙂

 

Akūts un ass ķermeniski piemeklēts lasīšanas VETO.

Jau pāris mēnešus ar mani notiek nepieredzēta parādība. Vai nu caurvējā esmu stāvējis (ha ha) vai arī Melnais caurums ir iesūcis…Nevaru un nevaru lasīt. Lai kādu grāmatu paņemtu un atšķirtu, atver vienu lappusi, otru, pašķir bišķi tālāk un vienkārši NEVARI lasīt tālāk. Ņēmu detektīvus, ņēmu drāmas, skumjas ziepju operas, romantiskas ziepju operas, pēdējā cerībā pat seksa grāmatiņas (visādus After utt) un nekā…nekā. Kā cilvēkam, kas visu mūžu uz grāmatām dzīvojis, sapratīsiet, ka tas ir pašausmīgs konstatējums.

Pēc tam atklājās, ka es nespēju vairs palasīt arī visus dienišķos blogus, kurus diendienā skatījos. Attaisi wordpress rīderi…pārlaid acis jaunajiem rakstiem….un ar steigu ver ciet, jo tev ir slikti.

Jē! Paliku stāvam tuksnesī kā cilvēks, kurš spēj lasīt tikai šo to vecu un zināmu plus vēl (ak, mūžīgs skaistums un daile!) trulos komentārus delfos un kasjauns.

Jebšu, sēžot pie galda vai citās intīmākās vietās, man vajag rokās grāmatu. Un ņēmu savas 30reizpārlasītās, vecās Anšlava Eglīša “Omartija kundzi”, “Nav tak dzimtene” un tik lasīju atkal pa3 reiz pēc kārtas.

Vai kādreiz atjaunosies mana iepriekšējā dzīve? Cik ilgi turpināsies šis mans sindroms?

Daļējs uzlabojums ir! Atnesu mājās jaunāko grāmatiņu par Eberhoferu Franci un to var, jā, var. Līdz pusei pat sagrauzu.